Covid-19 dēļ netiek pie praktizēšanās

Tagad daudz tiek runāts par problēmām vispārizglītojošajās skolās, taču gandrīz nemaz nemana pieminam profesionālo izglītību. Kā šo laiku pārdzīvojat jūs?

Mēs arī esam pārmaiņu laikā. Jāsaka gan, ka pedagoģijā pamatproblēmas varētu būt ļoti līdzīgas. Tas ir jautājums par to, kā kvalitatīvi pasniegt mācību vielu attālinātā formā, un tas ir jautājums par digitālām prasmēm gan saņēmējam, gan sadarbības partnerim, jo gan bērniem un vecākiem, tātad ģimenēs, gan arī pedagogiem šīs prasmes ir jāpilnveido.

Jūsu gadījumā izglītojamie apgūst ne tikai teoriju, ko var "pa vadiem", bet svarīgas ir arī praktiskās iemaņas.

Jā, profesionālā izglītība ar to ir īpatnēja, ka mūsu audzēkņiem ir jāapgūst gan vidējā izglītība, mūžizglītības moduļi, gan arī profesionālā izglītība. Visgrūtāk attālināto mācību laikā ir iemācīt tieši profesionālās lietas. It īpaši, ja, kā mūsu gadījumā, nav iespējams arī individuāls darbs. Jo, piemēram, ja metināšana vai jebkurš darbs ar iekārtām un ierīcēm ir iespējams klātienē viens pret vienu ar pasniedzēju, tad pie mums apgūstamās profesijās (skaistumkopšana, spa, frizieri, vizuālā tēla stilisti, vizāžisti) praktiskajā apmācībā bez skolnieka un pedagoga vajadzīgs arī modelis.

Covid-19 dēļ ieviestie ierobežojumi ļauj pulcēties diviem, bet ne trim cilvēkiem.

Jā, līdz ar to šobrīd šāda praktiskā apmācība nav iespējama.

Kā tiekat ar to galā?

Mēs esam pārveidojuši mācību moduļu secību, pirmkārt īstenojot to, ko varam attālināti. Proti, arī praktiskajiem moduļiem ir kādas teorētiskās ievadlekcijas. Lai gan jāsaka, ka uz doto brīdi mēs esam jau izsmēluši šādas iespējas. Visādi iesaistām audzēkņus, viņu ģimenes, lai arī praktiskos darbus viņi mājās darītu, veidotu. Caur tiešsaistes aplikācijām pasniedzēji var sekot līdzi tam, kā bērni mājās strādā, par modeļiem piesaistot savus ģimenes locekļus. Praktizē iemaņas, izmanto materiālus, ko pasniedzēji sūta vai par ko stāsta videolekcijās. Pēc tam iesūta praktiskā darba video, foto vai pat tiešsaistē demonstrē. Tā ka mums nākas būt radošiem arī šajā ziņā. Fotogrāfu un multimediju nodaļa ir nedaudz labākā situācijā – var fotografēt brīvā dabā. Lai gan, jāsaka, nekas nespēj aizvietot apmācību klātienē, jo, lai precizētu kādu leņķi fotografējot, kādu roku kustību frizējot, kādu pieskārienu vai ergonomiju spa speciālistam, lai arī pats sev nenodarītu kaitējumu, – to nevar nodot ne ar vienu tehnoloģiju šobrīd.

Ja pandēmija ievilksies, problēmas būs ar mācību vielas savlaicīgu apgūšanu?

Mācību viela būs apgūta. Jautājums ir par praktiskajām iemaņām, kas audzēkņiem, iespējams, būs jāpilnveido jau tālākajā darba dzīvē. Covid-19 pozitīvā ietekme ir tā, ka tas visiem liek saņemties un mācīties lietas, ko mēs varbūt mīlam atlikt. Mums ir jāapgūst digitālās iespējas, mums ir jāmācās komunicēt savā starpā citā vidē, mums jāmācās citādi plānot savu laiku. Bet, protams, lai praktiskās zināšanas nodotu citiem, šis laiks nav labs.

Skolēni spēj mobilizēties, pieslēgties attālinātajām mācībām?

Bērni ir ļoti dažādi un no ļoti dažādām vidēm. Aptuveni puse ir no lauku reģioniem, puse no Rīgas un Pierīgas. Ir ļoti dažāds arī ģimeņu materiālais nodrošinājums. Līdz ar to arī šobrīd nepieciešama ļoti liela ģimenes iesaiste, lai būtu līdzekļi un materiāli, kas ir nepieciešami, lai optimālā līmenī iemācītos veikt praktiskos darbus. Ne visas ģimenes to var atļauties. Šādus gadījumus katru atsevišķi tad risinām, meklējam veidus, kā palīdzēt, atbalstīt. Jo ir ģimenes, kam mājās nav arī tādas datortehnikas, lai pieslēgtos attālinātām mācībām, šie bērni var sekot līdzi vien caur telefonu, kas ne vienmēr ir ērti, jo ne visus priekšmetus var apgūt, skatoties tik mazā ekrānā.

Kāda vispār ir situācija profesionālās izglītības jomā? Kādreiz tehnikumi bija ļoti populāri, pēc tam ilgu laiku tika nonievāti. Ir cerības, ka profesionālā izglītība atkal kādreiz būs cieņā?

Es domāju, ka uz to mēs ejam, lai profesionālā izglītība vairs nav otrā izvēle aiz vidusskolas. Es gribētu teikt, ka profesionālā izvēle tagad ir ļoti izsvērts solis, uz profesionālo†izglītību šobrīd nāk tie, kas jau mērķtiecīgi zina, ko viņi gribētu, kas jau konkrētāk zina savas intereses, viņiem ir ģimenes un savs viedoklis, kas palīdz izdarīt izvēli. Savukārt pieaugušajiem tā ir gan otrā, gan trešā iespēja – tie ir, kas pie mums nāk jau pēc vidusskolas, un tie, kas nāk uz pieaugušo apmācībām savai profesionālajai pilnveidei.

Tātad pie jums nāk arī cilvēki ap gadiem 30 vai 40, ja izlemj mainīt savu profesiju vai uzlabot zināšanas par to, ko dara?

Jā, mācības pieaugušajiem laikam ir populārākais darbības virziens. Tas ir Eiropas Savienības projekts, mēs tajā aktīvi startējam un lielākoties šūšanas jomā pasniedzam dažādus moduļus un kursus pieaugušajiem.

Tas saistīts ar bezdarbnieku pārkvalifikāciju?

Nē, tie ir jau nodarbināti pieaugušie, kas vai nu pilnveido savu jau esošo izglītību, vai bieži vien apgūst kādu otro izglītību vai hobijizglītību, ļoti bieži arī individuālo uzņēmumu attīstībai. 

Var teikt, ka esat atraduši jaunu tirgu saviem pakalpojumiem.

Jā, mēs maināmies. Profesionālās izglītības iestādes Latvijā ir mazākā skaitā, nekā tas bija varbūt 90. gados, ko jūs minējāt, bet mēs maināmies kvalitātē un izglītības sistēmas vērtībā. Vēl ir solis ejams līdz uzstādījumam 50:50, kad pēc pamatskolas būtu pusei jāatnāk uz profesionālo izglītību un pusei caur vidusskolu jātiecas uz augstāko. Šobrīd, ja nemaldos, 37% vai 38% izvēlas profesionālo izglītību. No 2007. gada kopumā vairāk nekā 200 miljonu eiro no Eiropas fondu investīcijām ieguldīti profesionālās izglītības attīstībā. Mūsu skola, Rīgas Stila un modes tehnikums, ir viena no pēdējām, kas par šo finansējumu šogad tiek modernizēta, mūsu gadījumā tie būs nepilni pieci miljoni eiro, kas mums palīdzēs modernizēt vienu no dienesta viesnīcas ēkām. Kā es minēju, mums ļoti liela daļa audzēkņu ir no Latvijas reģioniem, līdz ar to mums ir nepieciešama arī laba, mūsdienīga dzīvesvieta. Katrā skolā, kur bijuši šie ieguldījumi, redzams tūlītējs efekts gan studēt gribētāju skaita pieaugumā, gan arī tajā, cik ilgi bērni noturas izglītības iestādē, tātad tiek samazināts atbirums un, protams, uzlabojas arī profesionālās izglītības atpazīstamība un prestižs.

Kāda ir darba devēju attieksme pret profesionālo izglītību apguvušajiem jauniešiem? Jūsu skolas beidzējus gaida darba vietas?

Mūsu izglītības iestādē gandrīz visi audzēkņi iesaistīti darba vidē balstītās mācībās. Līdz ar to sadarbība ar nozari un darba devējiem notiek burtiski katru dienu. Tiesa, šobrīd mēs esam neapskaužamā situācijā, jo, ja, piemēram, kādās tirdzniecības profesijās vai kādos metālapstrādes vai tamlīdzīgos uzņēmumos, kas drīkst un spēj funkcionēt šajos apstākļos, var uzņemt audzēkņus, tad mēs skaistumkopšanas jomā nedrīkstam neko. Līdz ar to visas prakses norit attālināti. Bet sadarbība ar darba devējiem ir laba. Tas, ko redzam, ir vajadzīgs praktisko mācību poligons, ja tā varētu teikt, mācību vide, kur praktizēties. Mūsu skolai ir trīs mācību frizētavas, bet tās šobrīd arī ir slēgtas gan apmeklētājiem, gan arī mūsu audzēkņiem. Gaidām, kad varēsim arī tur sākt darboties.

Jums bijusi laba arī starptautiskās sadarbības pieredze. Šajā ziņā arī tagad viss apstājies?

Jā, jau kopš 90. gadiem mūsu izglītības iestāde iesaistās dažādos starptautiskos projektos. Erasmus+ sadarbības projekts Māceklis šodien – meistars nākotnē ir viens no šādiem projektiem, tas tiek īstenots kopš 2018. gada. Tā ietvaros 73 personas – 54 audzēkņi un 19 pedagogi – ir ieguvušas pieredzi astoņās valstīs. Tās ir vēl astoņas dažādas pilnīgi citas pieredzes. Mūsu sadarbības partneri ir gan tuvāki – Lietuva, Igaunija –, gan arī tālāk no mums – Spānija, Bulgārija, Portugāle, Slovākija, Ziemeļmaķedonija. Un šī ceļošana nav tikai kā fiziska robežu šķērsošana, iebraucot citā valstī, – tas mūsu audzēkņiem arī liek atvērt viņu prātu, viņu uztveri, paplašināt viņu zināšanas par citām kultūrām, tradīcijām, parādot, iepazīstinot arī ar mūsu kultūru, zināšanām, mūsu tradīcijām. Skaistumkopšanas nozarē ir ļoti svarīgi apzināties, ka klienti var būt ļoti atšķirīgi. Jo vairāk, ja ir internacionalizācija, globalizācija. Jūs redzat ielās aizvien vairāk citu tautu, citu kultūru cilvēkus. Un mūsu, ar skaistumkopšanu saistītajās nozarēs ir ļoti svarīgi zināt nianses par to, kā šos cilvēkus apkalpot, kādas ir viņu īpatnības – gan kulturālās, gan tīri fiziskās. Līdz ar to šī ārvalstu pieredze ir ļoti, ļoti svarīga. Bet... uz Covid-19 laiku arī šajā ziņā ir pauze. Nogaidām un ceram, ka varēsim pavisam drīz atkal apmainīties gan ar pieredzi, gan zināšanām.