Šķiet, nu jau daudzi zina, kas ir paralimpiskais sports. Kad tiek iegūtas augstas vietas sacensībās, arī politiķi uzreiz šos cilvēkus atceras un metas apsveikt un slavināt. Un tomēr – ko nozīmē paralimpiskā kustība cilvēkiem ar invaliditāti, kā tā palīdz šiem cilvēkiem pārvarēt ikdienas grūtos brīžus?
Šo aktivitāšu sniegtās iespējas cilvēkiem ar invaliditāti palīdz pārvarēt ne tikai drūmākus brīžus, bet arī pašiem sevi. Pati paralimpiskajā sportā darbojos desmit gadus – gan kā brīvprātīgā agrāk, gan tagad oficiāli strādājot Paralimpiskajā komitejā un darbojoties dažādos projektos, tostarp vadot mūsu sportistu delegāciju starptautiska līmeņa sacensībās, – un varu droši apgalvot, ka paralimpiskā kustība ir ārkārtīgi nozīmīga tieši cilvēkiem ar invaliditāti visā pasaulē. Starp citu, kā rāda statistikas dati, 15% pasaules iedzīvotāju ir ar invaliditāti, un paralimpiskais sports ir iespēja šiem cilvēkiem izpausties un apliecināt sevi. Man šķiet, ka bieži cilvēkiem ir stereotips – ja jau esi cilvēks ar invaliditāti, tad vai nu tev ir ierobežotas prāta spējas, vai tu esi nevarīgs un tev ir jādzīvo savās četrās sienās. Un beigu beigās – diemžēl mums joprojām ir tāda sabiedrības daļa, kas uzskata, ka cilvēkiem ar invaliditāti vispār nav jābūt kā sabiedrības locekļiem. Līdz ar to paralimpiskā kustība ir veids, kā parādīt cilvēkiem, ka ir arī šādi sportisti un viņi ir spējīgi sasniegt lielas lietas, augstus rezultātus. Paralimpiskais sports nav rehabilitācija vai brīvā laika pavadīšanas veids, jo lielākoties tas ir ar profesionālu ievirzi, kas no šiem cilvēkiem prasa ļoti daudz, bet vienlaikus arī ļoti daudz dod pretī. Tas ir veids, kā ne tikai uzlabot savu fizisko formu, bet arī nest Latvijas vārdu pasaulē, pārvarot grūtības un arī pašiem sevi. Šo gadu laikā esmu dzirdējusi ļoti daudz stāstu, ka cilvēki, kuri sākuši nodarboties ar paralimpisko sportu, pilnībā ir izmainījuši savu dzīvi, jo viņiem beidzot ir kaut kas, uz ko tiekties, un viņi redz lielu jēgu tajā visā, ko dara.
Kāda ir darba ikdiena paralimpiskajā kustībā? Cik viegli vai grūti ir vadīt šīs aktivitātes, ikdienā strādāt, palīdzēt šiem cilvēkiem?
Ikdienā manā, kā tagad mēdz teikt, saziņas burbulī visi zina, kas ir paralimpiskā kustība, bet tiklīdz tu izej no šā burbuļa ārā un parunā ar cilvēkiem, kuri nav šajos procesos iesaistīti, tu saproti, ka Latvijā aizvien ir ļoti daudz cilvēku, kuri vispār nezina par iespējām sportot cilvēkiem ar invaliditāti. Savā darba ikdienā cenšos izturēties pret visiem cilvēkiem vienādi, neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir ar invaliditāti, vai nav. Runājot par ikdienas darbu – būtībā uzskatu sevi par sava veida tiltu, esmu tur, ja mani vajag, bet varu arī izvairīties no konkrētā cilvēka tajā dienā, kad viņš negrib ar mani kontaktēt. Tas patiesībā ir emocionāli un fiziski ļoti smags darbs – reizēm palīdzu arī pašā treniņu procesā. Sacensību laikā kopā ar sportistiem agri no rīta ceļos un dodos uz treniņa laukumu, un mājvietā atgriežamies ap desmitiem vakarā. Taču paralēli tam vēl jāpaspēj paveikt virkni citu manā pārziņā esošo darbu. Tas paņem diezgan daudz iekšējās enerģijas, bet jāatzīst, ka man vienmēr sagādā lielu prieku redzēt un piedzīvot, kā sportisti starptautiskajās sacensībās gūst panākumus. Šie brīži ļauj ar uzviju atgūt enerģiju, kas iztērēta ilgajā sagatavošanās periodā.
Vai paralimpiskajiem sportistiem ir svarīgi, lai apkārtējie cilvēki neskatītos uz viņiem kā uz savādākiem?
Es, protams, varu balstīties tikai uz pašas pieredzēto, taču patiesībā tā arī ir – viņiem nepatīk, ja viņus uzskata par īpašākiem, ar kaut ko atšķirīgiem. To arī sportisti paši, piemēram, intervijās cenšas pateikt – viņi ir tādi paši kā pārējie, un atšķirība ir tajā, ka viņiem varbūt nepieciešamas kādas speciālas palīgierīces, lai sasniegtu rezultātus. Man šķiet – varbūt arī savā veidā ir skaisti un motivējoši, ka viņus uztver mazliet kā supervaroņus, jo viņiem vairāk grūtību jāpārvar, lai sasniegtu mērķi. Treniņu process gan veselajiem sportistiem, gan sportistiem ar invaliditāti ir faktiski līdzvērtīgs. Turklāt atzīsim – diemžēl attieksme pret paralimpiskajiem sportistiem no valsts puses nav tā labākā. Piemēram, ar viņiem piemērotām sporta būvēm ir ļoti skumji. Tādēļ tad, kad viņi sasniedz augstās virsotnes un saņem medaļas, man ir sajūta, ka viņi ir supervaroņi un iedvesmas avoti. Šobrīd īpašu akcentu vēršam uz nepieciešamību sporta būvju pielāgošanai šo sportistu vajadzībām, kas agrāk nav darīts. Ļoti vēlamies, lai Latvijā būtu speciāli aprīkots paralimpiskais sporta centrs, kas, protams, būtu sporta centrs ikvienam, bet pielāgots cilvēkiem ar invaliditāti. Diemžēl šobrīd Latvijā šādu vietu nav, taču ceram, ka tuvākajā laikā mūsu sportistus sadzirdēs un Bišumuižā tāds taps. Mums tika teikts, ka šīm vajadzībām speciāli aprīkots ir atjaunotais Jāņa Daliņa stadions Valmierā, kur pat varot organizēt paralimpiskās kustības starptautiskas sacensības, taču arī tur konstatējām atsevišķas nepilnības, kuras būtu svarīgi novērst.
Izklausās, ka politiķi tālāk par kvēlām apsveikuma runām uzvaru gadījumā un tukšiem solījumiem aizvien nav tikuši…
Tāda sajūta ir. Nesen tikāmies ar Igaunijas Paralimpiskās komitejas pārstāvjiem, kuri stāstīja, ka viņu gada budžets ir 847 tūkstoši eiro, mums tie ir aptuveni 400 tūkstoši, turklāt viņiem ir krietni mazāk sportistu, infrastruktūras, un viņiem šis finansējums ir pat vairāk, nekā nepieciešams, jo šī kustība vēl nav tik plaši attīstīta kā Latvijā. Mums savukārt ir tā, ka knapi turam galvu virs ūdens, lai spētu uzturēt esošos sporta veidus, nerunājot par jaunu sporta veidu attīstību. Turklāt ir skaidrs – ja esi profesionāls sportists, tad apvienot to ar pamatdarbu ir ļoti grūti, jo nepieciešami vismaz divi treniņi dienā atkarībā no sporta veida. Taču tāda diemžēl ir realitāte gan paralimpiskajiem, gan olimpiskajiem sportistiem. Mēs esam ļoti daudz runājuši ar politiķiem, dažādiem izglītības un zinātnes ministriem, ministrijas valsts sekretāriem, un visi vienmēr pauž izpratni, sola lielāku atbalstu, taču prioritāšu sarakstā diemžēl nekad nenokļūst paralimpiskais sports un paralimpiskais sporta centrs. Taču paralimpiskais sports ir arī viens no sabiedrības raksturotājiem – cik tā ir atvērta kādu konkrētu lietu risināšanai. Noteikti ir svarīgi remontēt autoceļus, taču tikpat svarīgs man šķiet arī nevalstiskais sektors, tostarp paralimpiskā kustība, kurā ir būtiski ieguldīt.
Jūs pati aktīvi darbojaties kā brīvprātīgā dažādās aktivitātēs. Cik vispār ir kopumā šādu cilvēku, kuri gatavi bez atlīdzības palīdzēt, sekmēt paralimpiskās kustības attīstību?
Paralimpiskais sports Latvijā turas gandrīz tikai uz brīvprātības principa. Ja nekļūdos, šobrīd mums ir astoņi sportisti, kuri izpildījuši normatīvus, ir iekļauti paralimpiskajā vienībā un saņem atbalstu no Paralimpiskās komitejas minimālās mēnešalgas apjomā, bet viņu treneri saņem pusi no šīs summas, kas nav daudz. Savukārt visi pārējie sportisti (kuri nav izpildījuši normatīvu vai ir ceļā uz to), visi jaunieši, arī viņu trenēšanā iesaistītie speciālisti darbojas pēc brīvprātības principa – paši pārsvarā apmaksā degvielas izdevumus, naktsmājas un pārējās vajadzības. Tā diemžēl ir, bet jāatzīst, ka ir gana daudz cilvēku, kuri ir gatavi iesaistīties un palīdzēt. Taču nereti ir tā, ka šī entuziasma pietiek pusgadam, gadam, un tad tu saproti, ka esi gana daudz ieguldījis gan naudas, gan paša darba, taču par pliku paldies paēst nevar, tāpēc vienā brīdī tu secini, ka vairs to nevari atļauties. Patiesībā situācija ir ļoti drūma – mēs pat nevaram atļauties nopirkt speciālos skriešanas apavus sportistiem.
Zinot šo skarbo realitāti, kas ir tie faktori, kas jums neliek atmest visam ar roku un joprojām ļauj saglabāt optimismu un turpināt darbu, pat apzinoties, ka valstij būtībā esat vienaldzīgi.
Atzīšu, man ir bijis gana daudz labi atalgotu darba piedāvājumu – vismaz divreiz vairāk nekā šobrīd. Arī kolēģi Lietuvas un Igaunijas Paralimpiskajās komitejās par to darbu, ko ikdienā daru es, saņem krietni vairāk. Tomēr šī ir mana sirdslieta. Man ļoti patīk tas, ko es daru, visi šie cilvēki, ar kuriem es ikdienā sadarbojos. Visi šie cilvēki, kas šo gadu laikā ir bijuši manā ceļā, vienmēr bijuši ļoti gaiši un pozitīvi un vienmēr ir iedevuši kaut ko no sevis, ko varu paņemt savā turpmākajā ceļā. Ja apkārt ir forši cilvēki un pozitīvi notikumi, algas apjoms kļūst otršķirīgs. Domāju, ka arī maniem kolēģiem ir līdzīgi – šis ir iedvesmas piepildīts un jēgpilns darbs. Protams, arī jebkurš cits darbs ir jēgpilns, tomēr šeit ir sajūta, ka mēs mainām sabiedrības lielo domu kopumā par cilvēkiem ar invaliditāti, par sportistiem ar invaliditāti, varbūt laužam kādus stereotipus un uzlabojam kopējo sabiedrības labsajūtu. Ja cilvēkus ar invaliditāti izdodas integrēt kopējā sabiedrībā, tas ir liels ieguvums, jo dažādībā ir vērtība. Un ļoti liels gandarījums ir tajos brīžos, kad izdodas palīdzēt cilvēkiem ar invaliditāti noticēt savām spējām un izlauzties no savas rutīnas, sasniegt gan labus rezultātus sportā, gan arī gūt apziņu, ka viņi var daudz vairāk, nekā paši līdz tam uzskatījuši.