Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Liela daļa pusaudžu un jauniešu slīgst depresijā

Ar Covid-19 jaunākā paaudze slimo mazāk, taču ārkārtējās situācijas laikā emocionāli cieš vairāk, intervijā ar Aismu Orupi uzsver pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs.

Kāpēc nolēmāt veikt pētījumu Covid-19 pandēmijas ierobežojumu ietekme uz Latvijas pusaudžiem un jauniešiem? Un ko rāda aptaujas rezultāti?

Pusaudžu psiholoģiskā labsajūta pandēmijas apstākļos ir ļoti aktuāla tēma visā pasaulē. Izskatās, ka tieši šī sabiedrības daļa slimo mazāk, bet no pandēmijas ierobežojumiem emocionāli cieš visvairāk. To rāda arī pētījuma, kurā piedalījās 1660 pusaudžu un jauniešu vecumā no 12 līdz 19 gadiem, skaitļi (varējām tos arī salīdzināt ar rādītājiem, kas tika fiksēti Covid-19 pirmā viļņa laikā): 54,5% pusaudžu atzīst, ka viņu mentālā veselība ir pasliktinājusies, 19,8% – ļoti pasliktinājusies. 70,4% atzīst, ka pēdējā laikā ir piedzīvojuši nomāktību, depresiju, 79,2% sastopas ar grūtībām mācīties, vairāk nekā 60% piedzīvo uzmācīgas domas vai ir ļoti viegli aizkaitināmi. Piektā daļa aptaujāto atzīst, ka skolā sastopas ar psihoemocionālām grūtībām. Pirmajā vilnī mentālo veselību jaunieši vērtēja lielākoties kā labu (38,1%) vai pieņemamu (24,3%), bet otrajā vilnī jau dominē vērtējums "pieņemami" (31,6%) un "slikti" (29,8%). Krasi samazinās to skaits, kuri pandēmijā jūtas ļoti labi (no 19,5% 1. vilnī uz 7,6% 2. vilnī), bet to skaits, kuri jūtas kritiski un slikti, palielinās (no 4,6% 1. vilnī uz 7,8% 2. vilnī).

Vai rezultāti bija tādi, kādus prognozējāt, vai sliktāki? Vai kas pārsteidza?

Tie bija sliktāki nekā citās valstīs, kur veikti līdzīgi pētījumi. Taču savā ziņā tas nav pārsteidzoši, jo mūsu jauniešiem daudzējādā ziņā problēmu ir vairāk nekā ārvalstu vienaudžiem. Latvijā pusaudži vairāk cieš no mobinga, te ir lielāki pašnāvību rādītāji, biežāk tiek lietotas apreibinošās vielas – un tās vēl jo vairāk tiek lietotas ārkārtējā situācijā. Anketās varēja lasīt skumjas atziņas – daļa jauniešu ir tiktāl nomākti, ka teju nespēj izkāpt no gultas.

Kādi ir iemesli tam, ka daļai pusaudžu un jauniešu ir tik labila nervu sistēma?

Patiesībā jauniešu mentālā veselība iezīmēja lejupslīdi jau vairākus gadus pirms pandēmijas. Ir dažādi minējumi, ar ko tas ir saistīts. Viens no tiem – līdz ar jaunajām tehnoloģijām mainās dzīvesveids, tas kļuvis daudz mazkustīgāks. Cilvēkam kā bioloģiskai būtnei, it īpaši jauniem ļaudīm, kustības un sportošana palīdz pārstrādāt emocijas un tikt galā ar stresu. Sēžot pie datora, trauksme tikai uzkrājas, tā netiek novadīta, un galu galā tas viss rezultējas kā depresija, nomāktība, agresija. Otrs iemesls, kas var ietekmēt, pilsētu piesārņotais gaiss, neveselīgs ēdiens. Trešais – skolu sistēma, kas pēdējos gados kļuvusi arvien neatbilstošāka jauniešu vajadzībām. Pandēmijas laikā visam klāt nācis liegums socializēties. Jo mazam bērnam ir vajadzīga vecāku tieša klātbūtne, bet pusaudzim tie ir vienaudži un saskare ar citiem pieaugušajiem. Ja tas nenotiek, tas ietekmē viņa attīstību un emocionālo labsajūtu.

Jūs pieminējāt izglītības sistēmas neatbilstību pusaudžu vajadzībām. It kā pēdējos gados vienmēr akcents tiek likts uz bērnu un viņa vajadzībām. Kāpēc realitātē tā nenotiek?

Mana versija ir tāda: cilvēki, kuri veido izglītības programmas un tās īsteno, ir lielākoties fokusēti uz zinību sniegšanu un to pārbaudīšanu. Proti, svarīgi, lai skolēni apgūtu noteiktu zināšanu apjomu un to spētu parādīt centralizētajos eksāmenos. Tad jau attālināto mācību modelis ir īsti laikā un vietā, jo fokusējas uz to, lai tiktu apgūts mācību programmas saturs. Patiesībā informācijas sniegšana ir tikai viena pīrāga daļa, taču tas sastāv no daudz kā cita. Tā ir komunikācija ar citiem bērniem un pieaugušajiem, atpūta, sportošana, dažādu prasmju apguve. Bet tam visam tiek veltīta mazāka uzmanība, lai gan patiesībā tam vajadzētu atvēlēt vairāk laika.

Ir paredzēts, ka arī klātienes modelī zināmu daļu izglītības būs jāapgūst attālināti.

Tas ir zināms risinājums situācijā, kad trūkst pedagogu, jo viens priekšmeta skolotājs varēs tiešsaistē mācīt nevis vienu klasi, bet teju visas Latvijas skolas. Tas nozīmē arī, ka būs mazāki izdevumi algām. Taču šāds modelis absolūti neņem vērā bērnu psiholoģiskās vajadzības. Turklāt daļai bērnu ir reāla vajadzība izkļūt no mājas, jo tur apstākļi ir tālu no ideāliem, sākot jau ar siltas maltītes trūkumu.

Tai pašā laikā ne vienreiz vien ir izskanējis, ka skolai nav jābūt sociālo pakalpojumu sniedzējai.

Diemžēl ne visi vecāki nodrošina bērna pamatprasībām un attīstībai labvēlīgu vidi. Šādam bērnam skola nereti ir vienīgā vieta, kur var būt siltumā, paēdis, uzklausīts un atbalstīts. Ir saprotama Izglītības un zinātnes ministrijas vēlme optimizēt skolu tīklu, koncentrēt izglītību lielās skolās, lielās klasēs, padarot skolotāju par izglītības pakalpojuma sniedzēju, kura galvenais pienākums – zināšanu un prasmju iemācīšana. Tam kategoriski nepiekrītu, jo tas nav autoserviss, kur viens balansē riteņus, cits nomaina kādu auto detaļu, vēl cits labo motoru. Un nav svarīgi – vai to dara viens, divi vai trīs cilvēki. Bērnam pats svarīgākais ir piesaiste, kontakti un patstāvīgas attiecības. Vai skola pārvērtīsies par tādu kā kursu rīkotāju, pēc kuru apguves saņemam diplomu, vai tā būs vieta, kura pilda daudz būtiskākus uzdevumus?

Iespējams, pēc pandēmijas uz skolu pleciem lielā mērā būs, ja tā var teikt, bērnu psihoemocionālā rehabilitācija. Un te var izrādīties, ka vieglāk ar to tiks galā mazākas skolas, nevis lielie konglomerāti.

Tā tas noteikti būs. Valstij būs jādomā ne tikai par sekām ekonomikā, dažādu nozaru reanimēšanu un izglītību. Jau tagad valsts atbildīgajām iestādēm ir nopietni jāsāk plānot, kā palīdzēt jauniešiem stabilizēt un atgūt mentālo veselību pēc šīs krīzes. Tā kļūs par vienu no prioritātēm skolās un ģimenēs, un jau šobrīd ir svarīgi domāt par to, kā iemācīt pusaudžiem un jauniešiem pašpalīdzību, spēju atpazīt un reaģēt uz savu vai savu draugu mentālās veselības pasliktināšanos. Ja to ignorēsim, cietīs bērnu akadēmiskie un dzīves sniegumi, psihoemocionālā labklājība, kā arī tiks radīts papildu slogs valsts budžetam ilgtermiņā, sedzot medicīniskās aprūpes, penitenciārās sistēmas un sociālo pabalstu izdevumus.

Runājot par mazām vai lielām skolām, noteikti ir bērni, kam tas nav svarīgi – viņi spēj iedzīvoties gandrīz jebkurā kolektīvā, viņiem nav problēmu ar mācībām, viņiem ir labs vecāku atbalsts. (Te gan var piebilst, ka bieži vien sekmes mācībās nosaka tas, kādas bērnam ir attiecības ar priekšmeta skolotāju.) Tomēr ir daļa bērnu, kuri jūtas slikti lielās skolās, nespēj iedzīvoties un arī mācīties. Viņiem mazākās skolās ir lielāka iespēja gūt atbalstu, tikt pamanītiem, sadzirdētiem, būt piederīgiem. Ja veidosim arvien lielākas skolas, arvien vairāk pusaudžu izkritīs no izglītības sistēmas, nokļūs tiesībsargājošo institūciju redzeslokā, cietīs no atkarībām.

Patlaban ir virzība uz iekļaujošo izglītību, speciālo skolu skaits tiek mazināts. Vai un kā jūtas bērni ar īpašām vajadzībām parastajās skolās? Kāda ir jūsu pieredze?

Viens no maniem kolēģiem strādā speciālajā skolā, kurā mācās bērni ar dažādiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem. Nav noslēpums, ka vairākums šo bērnu nāk no sociālā riska ģimenēm. Pētījums pierādīja, ka problēmbērnu skaits arvien pieaug. Grūti atbildēt – vai šādam bērnam labāk iet parastā skolā vai tādā, kurā mācās tikai viņam līdzīgi. Nav vienādu bērnu, nav vienādu risinājumu. Bet pieļauju, ka daļa bērnu labāk jutīsies vidē, kurā viņš spēs būt pirmais. Teiksim tā – ja gribot negribot citi vienmēr būs gudrāki, veiklāki, apķērīgāki par mani, diez vai tas man liks justies labi. Pat ja pārējie mani neapsmies, tas neliks man justies piederīgam. Jo mēs katrs gribam būt kopā ar cilvēkiem, kas ir līdzīgi mums. Patiesībā – attiecībā uz speciālajām programmām daudz kas ir greizi. Jo mēs visiem mēģinām iemācīt puslīdz vienu un to pašu. Bērniem ar īpašām vajadzībām vajadzētu akcentu likt uz prasmju un noteiktas profesijas apguvi, lai viņi pēc skolas varētu dabūt darbu, lai justos sabiedrībai piederīgi un noderīgi. Kaut vai atceroties padomju laika pedagogu Antonu Makarenko, kurš strādāja ar sarežģītiem bērniem un pusaudžiem, – tur tieši tika likts uzsvars uz profesionālo ievirzi. Bērnam tiek veidota piederības sajūta, piemēram, viņš strādāja ēdnīcā, kurā pēc skolas beigšanas viņam bija darbs.

Bet, protams, daļai bērnu īpašās programmas "kods" patiesībā nebūtu vajadzīgs. Nonākot atbilstošā vidē viņi gluži labi tiek galā ar saviem pienākumiem.

Diemžēl Latvijas skolās ir augsti mobinga jeb psiholoģiskās vardarbības rādītāji. Aptuveni 30% piecpadsmit gadu veci skolēni atzinuši, ka vairākas reizes mēnesī saskārušies ar savu vienaudžu "teroru".

Par normālu šādu situāciju nevar nodēvēt. Tas, ka pusaudžu gados ir strīdi, būs savas grupas, – skaidrs, ka tā būs arī turpmāk. Bet neiecietība, cietsirdība ir cita lieta. Un tas, ka pieaugušie izliekas to neredzam, – ir nepieļaujami.

Vai sākums tam nav meklējams pirmsskolā, kur nereti (it īpaši lielajās pilsētās) ir pārāk lielas grupas, taču pedagogs tikai viens? Par to varēja pārliecināties arī LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens uzfilmētajā materiālā. Nevaram apgalvot, ka tas notiek visā sistēmā, tomēr nevaram arī noliegt – problēmas ir.

Pirmsskola noteikti ir sākums tam, ko mēs ieliekam bērnos. Un tam būtisks ir gan vecāku, gan pedagoga pienesums. Taču augstie mobinga rādītāji, manuprāt, ne tik daudz rāda bērnu, cik visas sabiedrības problēmas. Visa sākums ir pieaugušais, viņa atbildība un spēja būt klātesošam, kontrolēt notiekošo.

Ir divi uzstādījumi: vieni uzskata, ka vairāk jāizglīto skolotājs, otri – skolās maksimāli jāstiprina atbalsta personāls.

Es domāju, ka bērniem pie speciālista jānonāk pēc iespējas mazāk, lielākoties tādā gadījumā, ja netiek galā ne vecāki, ne pedagogi. Fokusam vispirms jābūt uz ģimeni, tad skolotāju, tikai pēc tam atbalsta personālu. Jo šobrīd ir tā, ka skolotāji sūdzas par atbalsta personālu, savukārt tas – par skolotājiem, kas pārāk daudz sūta bērnus pie psihologa vai sociālā pedagoga. Mēs centrā bieži vien saskaramies ar to, ka skolotājam nav ne laika, ne resursu, ne zināšanu, kā tikt galā ar problēmbērniem un konfliktsituācijām.

Mēs kopā ar fondu Plecs esam plānojuši 14 skolās ieviest agrīnā monitoringa sistēmu. Tā ļaus izmērīt bērnu emocionālo pašsajūtu – jau agri fiksējot problēmas un mēģinot pie tām strādāt. Tas ļaus skolotājam redzēt, kāda ir kopējā klases temperatūra un kuriem bērniem pievērst lielāku uzmanību.

Tagad daudzi pieaugušie apgūst meditāciju un citas tehnikas, kā tikt galā ar stresu, depresiju, postošām emocijām. Varbūt arī skolās varētu ko tādu mācīt?

Es gan būtu par to, ka skolas vairāk pievērstu uzmanību ne tikai mācīšanās rezultātiem un eksāmeniem, bet arī citiem uzdevumiem. Jo kamēr mērķis ir tikai rezultāti, skolas centrēsies uz to, mēģinot atbrīvoties no tiem, kuri "nevelk". Skaidrs, ka zināšanas un labas atzīmes ir vajadzīgas, taču galvenais ir radīt tādu skolas vidi, kur bērns labi jūtas un attīstās atbilstoši savam vecumam. Jo neviens vien Rīgas centra ģimnāzijas pusaudzis ar ļoti augstiem rezultātiem nāk pie mums, jo ir izmisis un iztukšots no milzīgās atbildības un pienākumu nastas, kas uzvelta uz viņa pleciem. Tad kāda jēga tādiem rezultātiem, ja cilvēks jūtas nelaimīgs un tas viņu dzen depresijā? Pētījumi liecina, ka ļoti liela nozīme ir skolas kultūrai, videi, skolas vadībai un arī pašvaldībai, kuras atbalsts ir ne mazāk nozīmīgs. Tāpēc kursi vajadzīgi ne tikai pedagogiem, bet arī skolu direktoriem un pašvaldību atbildīgajiem dienestiem. Un vēl – bieži pedagogi sūdzas par bērnu uzvedību. Arī tā ir jāmāca, tāpat kā mācību priekšmets. Tas ir process un nav panākams uzreiz un ar deklaratīviem noteikumiem. Piemēram, man Anglijā bija interesanta pieredze. Viņi ieviesuši skolās galvas masāžas brīvbrīdi. Tajā bērni pāris minūšu viens otram masē galvu, tādējādi nomierinot un remdējot stresu. Taču to var izdarīt tikai tad, ja pieaugušie ir sagatavojuši viņus tam, izskaidrojuši, kāpēc tas vajadzīgs, un arī paši to praktizē.

Vai par pedagogu var kļūt jebkurš augstāko izglītību ieguvušais, izejot vien 72 stundu kursu, vai pietiek ar viena gada mācībām vai tomēr vajadzīgs pilns četru gadu cikls – bakalaurs, maģistrs?

Pedagogs tomēr ir viena no sarežģītākajām profesijām, un tāpēc, domāju, tai labi jāsagatavojas. Varbūt jau, ka profesijā var ātri ielēkt jauns cilvēks, kurš jauniešus spēj uzrunāt un piesaistīt. Manuprāt, tāds modelis gan der skolās, kurās ir ļoti labi sakārtota sistēma un ir stiprs pedagogu kolektīvs, kas jauno atbalsta un palīdz. Līdzīgi kā psihoterapijā, arī skolā bieži vien izšķirīgais faktors ir personība. Un vēl – neesmu ļoti liberālas pieejas piekritējs – pētījumi rāda, ka bērni labāk jūtas tad, ja ir skaidras prasības, noteiktība un kārtība. Skolotājam jābūt kā labam karalim, kurš ir stingrs un taisnīgs vadītājs.

Viena no izglītības sistēmas vājajām vietām ir tā, ka tajā lielākoties strādā sievietes – sākot no bērnudārza līdz pat augstskolai, kur tomēr ir vairāk pasniedzēju – vīriešu.

Šī ir man tuva tēma. Jo dzimumu atšķirības atstāj iespaidu. Piemēram, zēniem kopumā ar mācībām veicas sliktāk nekā meitenēm, pēc devītās klases ir pirmais puišu atbirums, pēc vidusskolas – otrs. Arī augstskolā viņi pamet studijas biežāk nekā meitenes. Un tam noteikti ir saistība ar dzimumu atšķirībām un īpatnībām. Arī pētījumos labprātāk piedalās meitenes, tāpēc par viņam zināms labāk. Klasēs, kurās ir bērni ar hiperaktivitātes un uzmanības deficīta diagnozi, tās piešķiršana ir atkarīga no tā, vai viņš ir zēns un vai viņš ir jaunāks par citiem klasē. Jo agrāk par citiem viņš sāk skolas gaitas, jo biežāk zēnam var tikt noteikta šāda diagnoze. Arī ieslodzījuma vietās vairāk ir vīriešu un pašnāvības biežāk izdara vīrieši. Tas liecina, ka kaut kas, no dzimuma rakursa skatoties, mūsu sabiedrībā netiek apmierināts.

Esmu britu psihologu savienībā, un pirms diviem gadiem tur bija lielas debates, pēc kurām izveidojām jaunu nodaļu Zēnu un jaunu vīriešu psiholoģija. Šogad iznāk pirmā mācību grāmata par šo tematu. Jo līdz šim par to vairāk runāts no sieviešu skatu punkta, tāpēc ka 90% psiholoģijā strādā sievietes.

Vai nav tā, ka vīrieši savas problēmas vairāk noklusē, neizrunā?

Nereti mammas atved savus pusaugu puikas pie manis un saka, ka viņš nerunājot ar viņu par savām problēmām. Tad es viņai atbildu, ka viņš runā gan, tikai ne tādā veidā kā meitenes. Viens no iemesliem viņu mazrunīgumam – vārdu krājums puikām nav tik plašs, jo smadzeņu centri abiem dzimumiem nobriest atšķirīgā tempā. Un vēl – zēniem runāšana nav primārais, kā mazināt spriedzi un emocijas. Viņi no tām atbrīvojas sportojot. Paskatieties, kā tēvi ar saviem dēliem darbojas – tā bieži ir cīkstēšanās, fiziskas aktivitātes. Šāda darbošanās viņiem ir psihologa vietā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē