Ministriem jau parādās realitātes sajūta

Kāds radies iespaids par valdības darba pirmajām dienām?

Valdība ir tieši tāda, kādu būtībā visi prognozēja. Katrai partijai ir sava pietiekoši skaļa dienaskārtība, taču redzam, ka ministriem sāk parādīties realitātes sajūta. Mēs atceramies, ka ļoti skaļš bija jautājums par OIK, valdība ir apstiprināta, un nu šis jautājums ir tā kā izplēnējis, ekonomikas ministrs par to ir diezgan kluss. Veselības ministre gan vēl turpina skaļo stāstu par veselības finansēšanu, sola, ka iedos alternatīvu piedāvājumu tam, kas bija iebalsots, bet tas vēl ir runu līmenī.

Nevar jau visu laiku vien bārstīt solījumus, jārod laiks arī darbam.

Tur tā lieta, ka jāsāk strādāt, jāsāk apjaust un saprast, kā tos solījumus realizēt. Protams, ir normāli, ka viņi nedaudz noklust, lai katrs iesēstos savā amatā, saprastu, ko nozīmē būt par ministru, jo mums ir daudz jaunu ministru, tomēr jautājums ir – vai viņi atgriezīsies pie pašu uzstādītajiem dienaskārtības jautājumiem? Pagaidām nav lielas pārliecības, ka viņi pie tiem atgriezīsies, kad būs sapratuši, kas ir kas. Lai gan pastāv arī iespēja, ka viņi pie tā atgriežas un risina problēmas tādā pašā veidā, kā to darījušas iepriekšējās valdības, tā vietā, lai demonstrētu jauno, izlēmīgo, straujo politiku.

Sasolītas gan ir arī pilnīgi neizpildāmas lietas. Droši vien nāksies meklēt kādu citu, ko vainot?

Tas jau ir vecais labais stāsts par trim aploksnēm, ko arī Kučinskis savā runā pieminēja. Proti, pirmajā aploksnē ir vēstījums – visās nelaimēs vaino mani, otrajā nav nekā, bet trešajā ir padoms – gatavo trīs aploksnes. Citu vainošana būs neizbēgami. Taču te ir viena problēma – vainot priekšgājējus būtu efektīvi, ja paši būtu strauji izveidojuši valdību. 

Taču daudzi no jaunievēlētajiem, jau veidojot valdību, nodedzinājuši krietnu daļu no viņiem dotā uzticēšanās kredīta.

Tas ietekmē viņu popularitāti jau tagad. Tostarp KPV LV pavisam bēdīgi izskatās ar sašķelšanos, JKP arī virkne problēmu – jo tu vairāk esi solījis, jo realitāte skaudrāk iestājas.

Būs virkne lēmumu, kur partijām jāatrod kopīga pozīcija. Piemēram, nākamā Valsts prezidenta ievēlēšana. Nevarēs atbalstīt konkurenta virzīto, nāksies atkal meklēt kompromisu?

Pirmkārt, būs nenormāli sarežģīti sākt vienoties, ņemot vērā, kā risinājās sarunas par valdību. Proti, viņiem vienošanās panākšanas mehānisms neeksistē. Un, otrkārt, te būs jauni apstākļi – nepietiks ar to, ka esi vienojies, jāņem vērā arī tas, ka prezidenta vēlēšanas būs atklātas. Tātad katram būs jāspēj atbildēt, kāpēc ir nostājies par vienu vai otru kandidātu. Un, treškārt, to redzam ar Levita piemēru – viņš gan ir izteicies, ka varētu kandidēt vēlreiz, bet tikai tad, ja redzēs, ka viņam ir atbalsts parlamentā, jo negrib kļūt par kaut kādu bīdāmu figūru, ko pēc tam partiju savstarpējas vienošanās procesā izmanto kā apmaiņas kārti. Un es domāju, ka šādā situācijā būs ļoti sarežģīti šim kolektīvam par kaut ko vienoties. Paredzams, ka uz galda tiks liktas kārtis daudz lielākā skaitā nekā parasti.