Vladimira Putina bēdīgi slavenā runa, kas faktiski aizsāka karu, bija pilna lielkrievu šovinisma, nicinājuma pret ukraiņiem kā pret pārpratumu, nevis nāciju. Šādu attieksmi desmitiem gadu ir izjutuši arī latvieši. Un pēdējās dienās, neslēpsim, šī šovinisma izpausmes sadzīviskā līmenī uzplaiksnī arī Latvijā, lai gan šeit ir pieejama tā informācija, kas Krievijā tiek ierobežota. Tātad runa ir ne tikai par informatīvo telpu, bet arī pasaules uztveri. Ko ar to darīt?
Jā, mēs visi cerējām, ka situācija būtu labāka, bet nav jau tā arī tik melna. Es tikko redzēju vienu aptauju, kur, ja mēs runājam par krievvalodīgo vidi, principā sadalījums ir puse uz pusi – puse nosoda to, kas notiek, ir tie, kas nezina, un tad ir pietiekami maza daļa šīs krievu sabiedrības, kas saka: "Jā, tā ir laba lieta." Kas mums būtu jādara? Pirmais, kā jau teicu, – nu šoreiz visi korķi jāizrauj, lai būtu ļoti grūti piekļūt informācijai, kas nāk no Krievijas kara propagandas, jo te ir tā starpība, ka šī vairs nav vienkārši propaganda, šī ir kara propaganda. Mums jābūt arī diezgan striktiem attiecībā uz to, ka ir pietiekami skaidra gan starptautiskā, gan Latvijas likumdošana par to, kādi aicinājumi atbalsta karu un genocīdu, jo, atbalstot karu Ukrainā, manuprāt, notiek arī kara noziegumu un genocīda atbalstīšana. Tur jau tālāk ir darbs juristiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 4. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!