Laika bikses © DIENA
Laiks ir garāks par Porziņģi, savā dzejoļu krājumā skolas vecuma bērniem Laika bikses rakstīja Juris Kronbergs (1946. gada 9. augusts–2020. gada 6. jūlijs). Grāmatā bērniem raksturīgā vēlme paātrināt laika plūdumu sastopas ar pieaugušā bailēm no laika, teikts anotācijā. Lai gan pieaugušais nebaidās no laika, viņš baidās no laika beigām.
Latvāņu skurbums © DIENA
Kāpēc jūs neko nedarāt cīņā pret latvāņiem? – dažādu protestu un kampaņu rīkotājiem un dalībniekiem ne pa jokam sašutis vaicā šā SestDienas numura varonis žurnālists Māris Olte. Jā, šī cīņa būtu bīstamāka nekā pastāvēšana ar plakātiem pilsētā uz ielas, latvānis ir briesmīgs un agresīvs zvērs, pats esmu ko līdzīgu vērojis. Tas gan bija tālajos 70. gados un tālu no šejienes, Pamira pakājē.
Modīgi jautājumi © DIENA
Kamēr karstums dabā beidzot daudzmaz noplok, aktuālajā koncertzāles jautājumā uzkaršana, šķiet, turpina strauji kāpt ģeometriskā progresijā uz augšu. Viedoklis par to, kāda kuras ēkas un vietas vērtība, kur " drīkst" un kur "nedrīkst" būvēt vai jaukt nost, kāpēc tas labi vai slikti, ir teju katram. Un nekā nepareiza jau tajā nav – jācer taču, ka tieši iedzīvotāji, nevis tikai saujiņa elites pēc tam jaunuzcelto koncertzāli arī lietos, izmantos un iedzīvinās tās dvēseli.
Nekādu apokalipsi neredz © DIENA
Pasaules vēsturi, izrādās, var uzrakstīt piecos gados – katru dienu rakstot pa 5000 zīmēm. Tieši tik vienkārši. Un, ja kādam, kurš to izdarījis, pajautā prognozi tuvāko notikumu attīstībai, atbilde ir pat ļoti optimistiska: nekādu apokalipsi neredzu.
Būt nomodā. Ne tikai svētkos © DIENA
Uguns sildošais spožums dažās tumšajās stundās. Ūdens spirdzinošā jūras vai vismaz piemājas dīķa peldē no rīta. Zemes mīkstums, pa to staigājot basām kājām. Reibinošās līgonakts smaržas un skaņas visapkārt gaisā. Droši vien tieši šī visu pamatstihiju klātbūtne Jāņos ir tā maģiskā stīga, kas jau no bērnības liek šos svētkus vēlēties piedzīvot atkal un atkal, neapnīkstoši gadu no gada atgriežoties pie vecajām vai radot pavisam jaunas tradīcijas. Kādas tās būs šogad?
Kur protestēt © DIENA(4)
Beidzot ir kļuvis siltāks, tomēr jāatzīst, ka 2018. gada "simtgades vasara", kas toreiz sākās faktiski aprīļa beigās, mūs bija iemidzinājusi un iežūžojusi ilūzijās par globālo sasilšanu, kas Latvijai varētu nest tikai labumu, jo kurš gan Ziemeļeiropā negrib vairāk siltuma un mazāk aukstuma? Globālo sasilšanu mums tātad vajadzētu veicināt visiem spēkiem. Diemžēl tas nav iespējams.
Par motoriem, paaudzēm un vīrusiem © DIENA(3)
Kā tur bija? Viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Vīrusa kontekstā (kurš pēdējos mēnešos piesaukts tik bieži, ka kaut kā vairs neceļas roka to dēvēt par ''jauno'') šis apgalvojums gan, protams, kādam var skanēt ciniski. Gana daudz drūmās statistikas tas nesis.
Ielīst ābeļziedā © DIENA(4)
Ziedonis ir pats skaistākais brīdis gadā. Ne velti maijā ir tik daudz pašnāvību – acīmredzot pat dzīves noliedzēji vēlas, lai viņu pēdējām atmiņām par šo grēcīgo pasauli fons būtu ziedu smaržas apvīts un lakstīgalu apdziedāts. Tas ceļ suicīda vērtību, jo darīt sev galu apstākļos, kuros dzīvi no elles grūti atšķirt, ir bezjēdzīgi, neviens to nenovērtēs un varbūt pat nepamanīs vai nodomās, ka tu savos kārtējos un šoreiz pēdējos mēslos esi trāpījis nejauši.
Kā iet? Labi © DIENA
Cilvēks ir ļoti interesanta un krāsaina būtne, vai ne? – saka komponists Imants Kalniņš, komentējot daudzās sazvērestības teorijas, kas lekni sazēlušas un nebeidz klejot virtuālajos tīklos. Viņš arī atzīst, ka no ziņām par pandēmiju un krīzi ir noguris. "Es cenšos nepiedalīties tajā, kas saistās ar šī jautājuma histērisko pusi. (..) Es cenšos to ignorēt, un man tas izdodas," saka komponists.
Perevoščikovs kā Bricis © DIENA(1)
Šī nedēļa pierādīja, ka maijs sniegam nebūt nav šķērslis. Turklāt (kas varbūt mūsdienu cilvēkam pat vēl svarīgāk) arī šādi dabas untumi un pirmajā brīdī varbūt pat šķietami neticamas parādības ir prognozējamas!! Vismaz Latvijas sabiedriskais laika prognozētājs Toms Bricis to izdarīja godam un bez minstināšanās. Bet kā ar prognozēm citās, šobrīd tikpat aktuālās jomās kā dienišķās laika ziņas? Proti, kā ar epidemioloģiskajām prognozēm un to ticamību?
Šķēps debesīs © DIENA(2)
Šķēpa mešana, droši vien skaistākā un pavisam noteikti tālākā no mešanas disciplīnām, Latvijā par īpašu vieglatlētikas disciplīnu bija kļuvusi tieši tajā gadā, kura beigās man bija lemts piedzimt – 1956. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Melburnā Inese Jaunzeme kļuva par pirmo latvieti olimpisko čempioni. Vairs nav, kam drošības pēc pārjautāt, bet, cik atceros no vecāku stāstiem, es pat vārdu dabūju šķēpa mešanas sakarā – vīriešiem šajā disciplīnā Melburnā bija uzvarējis norvēģis Ēgils Dānielsens.
Par pasaules mainīšanu © DIENA(2)
Ilgi domāju, kādēļ tieši 4. maijs un nevis kāds cits no valstiski svarīgajiem datumiem man katru gadu liek domāt par paaudzēm. Par to savstarpējām attiecībām, līderu maiņu, dodot vietu jaunajiem, un jau ikonisku seju lēnu noiešanu no, tā teikt, aktīvās skatuves.
Nespiesties virsū © DIENA
Eži šobrīd, modušies no ziemas miega, esot ļoti aktīvi un bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem vakaros pastaigājoties pa Rīgas un citu pilsētu ielām. Citiem vārdiem: laimīgi klimst apkārt, kamēr cilvēkiem četrās sienās jāsēž. Un labi, ka viņi tā dara, – šis fakts man personīgi ļāva šonedēļ sasmaidīties un sākt domāt, vai gadījumā mežs nenāk pilsētā, savukārt tas lika aizdomāties par bērnību un pasakām…
Nav jābūt pūkainam © DIENA(1)
Mākslai un saturam nav jābūt pūkainam, tam jābūt nekaunīgam un provokatīvam, ar kārtīgu devu ironijas. Tas ir tas, kas cilvēku zobratiem liek griezties. Es uzskatu, ka jebkam, ko es veidoju, ir jāizraisa emocijas – vienalga, sliktas vai labas. Tik enerģiski noskaņots pat pandēmijas laikā ir Jānis Krīvēns.
Svētki. Enter © DIENA(1)
Izpratne, atbalsts, īstais joks visgrūtākajā brīdī un vienkāršs smaids no sveša cilvēka šobrīd var likt kaut uz īsu brīdi bezgalīgi mīlēt pasauli. Un arī otrādi. Lietas, par kurām citā situācijā vispār nesatrauktos, un asāka intonācija, kuru citkārt varbūt pat nepamanītu, pēkšņi var šķist nevajadzīgi skarba.
Vidējā distance © DIENA(2)
Līdz ar jaunajiem noteikumiem par ne vairāk kā divu cilvēku atrašanos kopā divu metru attālumā aizdomājos, cik tad parasti ir tā vidējā latvieša distance no otra un kādā rādiusā ierasti beidzas mana privātā telpa, kurā labprātīgi nevienu svešu nelaižu un kuru mēģinu instinktīvi ieturēt, pat ja otrs tikpat centīgi vēlas to pārkāpt. Izmēģināju arī tiešām pastaigāties un sarunāties, vienlaikus ievērojot noteikto atstatumu. Nav neiespējami, kaut jāatzīst, ka, ja pastaiga notiek tādā publiskākā vietā, tiešām personīgas un sensitīvas tēmas labāk vis necilāt. Tā, lūk, ja par to praktisko pusi un, tā teikt, Koronas laiku ikdienu.
Uz pauzes © DIENA
Pirms dažām dienām, kavējoties ziņu slejās un vienlaikus izmēģinot jaunas pieejamo tehnoloģiju izmantošanas iespējas, man radās pavisam nopietns jautājums: par ko es domāju agrāk? Pirms TAS vēl bija noticis un ne tikai ziņās, bet arī apkārtējo sarunās bija arī citas tēmas, ne vien visur esošais vīruss un tā radītās blaknes?
Mājbūšana © DIENA(4)
"Komēta ir vientuļa zvaigzne, kas zaudējusi jēgu un ar ugunīgu asti traucas pasaules izplatījumā. Visām citām zvaigznēm ir savi noteikti ceļi, bet komēta var parādīties jebkuru brīdi. Arī te." Nudien nedomāju, ka pienāks brīdis, kad SestDienas redaktora sleju sākšu ar citātu no savas, nebaidīšos teikt, nozīmīgākās bērnības un varbūt visas dzīves grāmatas – Tūves Jānsones Komēta nāk.
Vīruss velk uz mūsu pusi © DIENA(21)
Kamēr dabā turpinās pavasaris un Putins Krievijas dzīves mitoloģizācijas centienos ir nonācis līdz politiskās nemirstības pakāpei, Latvijas sabiedrība sastingusi vīrusa gaidās.
Histērijas iedvesmotie © DIENA(13)
Kā var saprast, ka Latvijā cilvēki nervozē un nejūtas droši? Ja veikalu plauktos sāk pazust griķi. Tieši tik vienkārši.