Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ivars Āboliņš pērn atalgojumā saņēmis 69 605 eiro, liecina viņa iesniegtā valsts amatpersonas deklarācija.
Ņemot vērā, ka valsts pienākums ir uzrunāt visas Latvijā esošās mazākumtautības, tad nevar runāt tikai par vietējā satura ražošanu krievu valodā - saturs jāveido arī citām mazākumtautībām, šādu viedokli aģentūrai LETA pauda Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ivars Āboliņš.
Tāda atmosfēra, kāda tā ir tagad, Latvijas politikā nav bijusi vēl nekad. Vismaz ne atjaunotās Latvijas neatkarības gados. Čuriku turēšana, nodevība, uzmešana, melošana, solījumu laušana, augstprātība un visaptveroša liekulība - tas ir tas, kas raksturo šo laiku. Jā, protams, ir vispārzināms, ka uzmešanu par savu vienīgo ideoloģiju ir izvēlējusies Vienotība un no šī spēka šobrīd var sagaidīt faktiski jebko.
Ažiotāža, kas sacelta ap Nacionālās apvienības Visu Latvijai! - Tēvzemei un brīvībai/LNNK (NA) lēmumu no savām rindām izslēgt un no amata patriekt tieslietu ministru Jāni Bordānu (Demokrātiskie patrioti), ir vairāk nekā mulsinoša.
Jau divas dienas Latvijai ir Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektors - šo, es nekautrēšos teikt, vienu no svarīgākajiem amatiem visā valstī ieņem finanšu ministra Andra Vilka (Vienotība) virzītā Ināra Pētersone. Tiktāl viss būtu skaidrs - politiķi ir saņēmuši sabiedrības mandātu rīkoties un ieceļ amatos tādus cilvēkus, kādus uzskata par vajadzīgu.
Kad Nacionālā apvienība paziņoja, ka tai ir vakantā kultūras ministra amata kandidāts, taču tas vēl kādu laiku tiks paturēts noslēpumā, partija saņēma diezgan lielu kritikas vilni. Kā tā var, kāpēc kandidātu nevar nosaukt uzreiz, un tādā garā. Tomēr, godīgi runājot, jebkuras partijas vēlme neatklāt cilvēkus, kurus tā gatavojas virzīt uz kādu vairāk vai mazāk svarīgu posteni, ir tikai saprotama.
Viena no pa īstam fundamentālajām Latvijas problēmām ir adekvāta kreisā piedāvājuma trūkums. Demokrātiskas, kvalitatīvas un, pats galvenais, vietējiem apstākļiem pielāgotas kreisās doktrīnas izstrāde un likšana galdā vēlētājiem pavisam noteikti neatgriezeniski mainītu mūsu politisko vidi un radītu ideju konkurenci.
Politikā, tāpat kā dzīvē, mēdz gadīties visādi, konstants laimes stāvoklis nav iespējams, dzīve ir nevis melnbalta, bet krāsaina, un ceļš vienmēr vedīs gan uz augšu, gan arī uz leju. Tā tas dabā iekārtots, un izņēmuma gadījumi drīzāk šo likumsakarību apstiprina.
Labi zināms, ka katrā latvietī dziļi iekšā sēž maziņš Īdētājs, kurš ne uz brīdi neļauj atslābt, un tas nevienam vairs nav nekāds noslēpums. Viņš nemitīgi čukst, ka viss ir slikti, ka tāds posts un iznīcība kā Latvijā nevalda pat Somālijā, un ar sev vien piemītošu pārdabisku spēku liek pār ķermeni skriet saldkaislām trīsām katru reizi, kad kaut kur tuvumā atskanējis vārds Igaunija.