Nu jau būs gadi pieci, kopš latvju rakstu zīmes un kantaini ķeburi sāka uzmācīgi pārņemt teritoriju no Ziemassvētku rotājumiem pilsētā līdz plastikāta plēvju iepakojumiem lielveikalā.
Kopš tā laika, kad izgatavoju pretrunīgi vērtētās lellītes, kuru vidū bija gan Rīgas domnieks mācītājs, kurš nevēlējās pieļaut bluķa vilkšanu Vecrīgā Ziemassvētku laikā, gan Herberts Cukurs ar saviem slepkavām un citi tipāži, dažādas auditorijas priekšā regulāri nākas atbildēt uz jautājumiem par provokatīvas un politiski orientētas mākslas esamību Latvijā.
Siena pļaušanas laikā ap Jāņiem Latvijas laukos ir vērojama raksturīga aina – traktoram ar pļaujamo ierīci seko izsalcis stārķu bars, kas uzlasa svaigi atsegtās treknās vardes.
Nesen iznākot no ēdnīcas, kur kopā ar zupu un salātiem neizbēgami bija jāuzņem _Prāta vētra _komplektā ar ziņu, ka Esplanādē atrasta Latvijā vēl neredzēta sēņu suga, atcerējos par pētījumu, kurā tika apgalvots, ka vidējais Rietumu iedzīvotājs uzsūc mediju informāciju 11 stundu dienā.
Skolā iet man patika. Reizēs, kad bija jādežurē ēdnīcā, varēju ierasties mājas drēbēs, savukārt dienās, kad biju kārtības dežurants ar sarkanu apsēju virs elkoņa, mans pienākums bija likt pārējiem bērniem starpbrīdī staigāt pa gaiteni rāmā solī. Tā kā mācījos jauktajā latviešu un krievu skolā, galvenā nodarbe saistījās ar piespiešanu staigāt pārīšos krievus, kuri mūždien iekrampējās apkures radiatoros un atteicās soļot kopējā ritmā. Tiesa, tā bija viena diena mēnesī; pārējās dienās, par spīti krievu dežurantu dunkām, pašiem nācās ķerties radiatoros.
Tuvojas valsts simtgade, un visas radošās organizācijas brūvē mums šīs dzīres ar vēl neredzētu vērienu. Ar salūta paukšķiem fonā mēs laimē diesim, turēsim rokās latvju nacionālo enciklopēdiju, vērosim patriotiskus TV seriālus un piedalīsimies tūkstoš aktivitātēs – no pagalmu sadziedāšanās svētkiem līdz putras vārīšanas sacensībām.