Pēdējās nedēļas bijušas satraukumu pilnas. Tiem, kas jūtas neveseli vai baidās tādi būt. Tiem, kas strādā ārstniecībā vai ar tās pārvaldību saistītajās jomās.
Valdības veidošanas balagāns šķiet tuvojas noslēgumam, partijas beidzot vienojušās par ministru amatu sadali, vēl tikai jāsaskaņo dažas personālijas, un vairāk vai mazāk apņēmības pilni visi varēs ķerties pie darbiem.
Vērojot nākamās valdības veidošanu, politiķu pusē manāmi gan racionāli vēstījumi, gan dažādi manevri ar mājieniem par amatu piedāvājumiem, pukstēšanu par sarkanajām līnijām, vienlaikus tās iezīmējot no savas puses, demarši, kam seko tūlītēji sadarbības apliecinājumi, un, protams, blefošana, dažādus viedokļus paužot atšķirīgās auditorijās, brīžiem pat neņemot vērā, ka daudz kas no teiktā tūdaļ pat parādās internetā.
Saprotams, ka bijušās augstākās valsts amatpersonas var justies ļoti pagodinātas, kad žurnālisti laiku pa laikam tās uzrunā, ļaujot izteikties par kādu sabiedriski politisku norisi. Personiskā pieredzē balstīts viedoklis var palīdzēt sabiedrībai daudz labāk saprast politiskajā virtuvē notiekošo. Taču dažkārt diemžēl nākas saskarties arī ar gadījumiem, kad pirmā reakcija, noklausoties šāda eksperta vēstījumu, ir: "Būtu labāk paklusējis."
Nesastrīdējās, nesašķēlās, nepameta valdību... Vai nav dīvaini, ka pamatvēstījumi publiskajā telpā pēc valdošās partijas kongresa saistās tieši ar šiem vārdiem? Vienotības līderu pēdējā laikā paustais bija radījis iespaidu, ka kongress izvērtīsies par tādu kā pagrieziena punktu šīs organizācijas vēsturē, taču tā nenotika. Pašu aktualizētās problēmas tika iekapsulētas, ļoti precīzi ieplānojot gan runātāju secību, gan viņu paužamo, gan "tautas balsij" atvēlamo brītiņu un metodes, kā reaģēt uz kritisku vārdu paudējiem.
Nedēļas sākumā uzmanību piesaistīja tieslietu ministra Dzintara Rasnača (NA) paustais, ka pašlaik var redzēt divas Vienotības - pozitīvo un prognozējamo partiju Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas personā un neprognozējamo tās priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas personā. Ja vadās pēc personiskas attieksmes pret vienas vai otras politiķes atrašanos premjeres amatā, vērtējums saprotams. Taču skaidrs, ka patiesā "bilde" ir daudz komplicētāka un ne tik viennozīmīga.
Vērtējot sabiedriski politiskos procesus, ir tikai normāli, ja norises skatām to kopumā un cēloņu un seku sakarībās. Iespējams, tāpēc jo labāk pamanāmas visas tās situācijas, kad tā nav, - kad kāda nostāja tiek pausta, reaģējot uz tiešu kairinājumu, vai tiek veikta kāda darbība, neņemot vērā citus būtiskus faktorus.
Dažas norises Latvijā nebeidz pārsteigt. Tostarp valsts pārvaldē un no budžeta finansētās iestādēs strādājošo nespēja raudzīties uz valsti kā sistēmu kopumā, tā vietā greizsirdīgi aizstāvot tikai sava "kantora" intereses un nenovīdīgi attiecoties pret turpat blakus esošajiem.
Premjeres neveiklā taisnošanās par sava partijas biedra pēkšņo atbrīvošanu no ministra amata, īsto iemeslu tā arī noklusējot. Āboltiņas izteikumi par Straujumas pieļauto demisiju un tam sekojošie noliegumi, ka to nemaz nedrīkstot pieļaut. Prudentia pārstāvju iepriekš žurnālistiem paustā apņemšanās panākt sev labvēlīgu rezultātu, kas arī ir noticis un līdz ar to radījis milzum daudz jautājumu par īstajiem lēmumu pieņēmējiem valstī.
Neierasti liela uzmanība šoruden pievērsta riteņbraucējiem gan pilsētas ielās, gan arī uz ārpilsētas ceļiem. Un ne tikai saistībā ar tumšajā laikā jau ierasto tēmu par atstarotājiem, apgaismojumu priekšpusē un aizmugurē. Nesenā avārija uz Rīgas–Siguldas šosejas, K. Barona ielas pārbūve galvaspilsētā, veidojot velojoslu visā tās garumā, un vienlaikus ziņa, ka daļu no veloinfrastruktūrai paredzētās naudas pašvaldība plāno izmaksāt prēmijās, lieku reizi mudina plašāk paraudzīties uz atbilstību starp vēlamo un esošo situāciju satiksmes jomā.