Ar pirkstu ūdenī rakstīts, ka labai prozai jābūt smagnējai, analītiskai, sintētiskai, nopietnai, visaptverošai, metaforiskai, intelektuālai, dziļai, sarežģītai utt., utt.
"Gribēju uzrakstīt par cilvēku kodoliem," saka rakstnieks Osvalds Zebris, kurš, uzrakstot romānu Koka nama ļaudis, veiksmīgi izkustējies no bīstamā pirmās grāmatas punkta
"Gribēju uzrakstīt par cilvēku kodoliem," saka rakstnieks Osvalds Zebris, kurš, uzrakstot romānu Koka nama ļaudis, veiksmīgi izkustējies no bīstamā pirmās grāmatas punkta
Neērta un nesaprotama savā pasaules redzējumā, savās prasībās, bet reizēm iepriecinoša, rosinoša, emocijas izaicinoša ir to ļaužu kopa, kas diriģē, zīmē, attēlo, domā, raksta Latvijas kultūras dzīvi. No otras puses – šī ir ekosistēma bez robežām, gluži kā mūs visus apņemošais izplatījums, brīvi pārkrāmējot Kanta sacīto: no morālā likuma mūsos līdz zvaigžņotajai debesij pār mums.
Osvalds Zebris (1975) ar rakstniecību nodarbojas kopš 2007. gada. Pirmā grāmata – stāstu krājums Brīvības tīklos (2010, Jāņa Rozes apgāds) 2011. gadā novērtēta ar gada balvu literatūrā nominācijā Spilgtākā debija. Koka nama ļaudis ir Osvalda Zebra otrais romāns.
"Ideja par domājošu un runājošu namu, pasaules mikromodeli Pārdaugavas koka mājā, man "izskrēja cauri" pirms kādiem trim gadiem Zasulauka stacijā, gaidot savu sievu Karīnu, kura tolaik vēl strādāja Tukumā," par savu jauno romānu Koka nama ļaudis stāsta Osvalds Zebris.
1905.gada notikumi, cilvēku liecības, XX gadsimta sākuma latviešu literatūra un periodika kopš nesena laika ir daļa no manas ikdienas. Ceļā uz savu versiju par šo laiku es pagaidām esmu piestājis pie viena no daudziem robežstabiem – plašām represijām pret latviešu skolotājiem, kas, manuprāt, laupīja latviešiem domu vingrumu un veselīgu pārliecību par savu varēšanu.
Vai mums ir vajadzīga sava valsts? Vai tas ir racionāli – uzturēt pie dzīvības mazo Latviju? Ir grūti iedomāties, ka XX gadsimta sākumā, vidū vai beigās jautājums par mūsu valsts nākotni no pašu latviešu mutes izskanētu ar tik neslēptām šaubām kā šobrīd. XXI gadsimta pirmās desmitgades ar tā paklupieniem finansēs un domās, mums reiz būs jāatceras kā šaubu laiks.
Pagājušajos Prozas lasījumos tika izmēģināta "pilnīga un galīga demokrātija" - tā pirms gada rakstīja dzejniece Liāna Langa (KD. 09.12.2011.). Dzīvie klasiķi piedalījās anonīmā konkursā kopā ar nezināmiem iesācējiem. «Tas bija eksperiments,» saka Prozas lasījumu koordinatore Marika Papēde.