Grūti iedomāties valsti, kura cīnās un ir gatava pat tiesāties nevis tāpēc, lai kaut ko ražotu, bet lai neražotu savas valsts teritorijā. Vai varat iedomāties?! Tad, ja Latvijas puse mediācijas procesā «zaudēs», tad «sods» būs tāds, ka vilcienus tomēr ražos Latvijā.
Nākamais demisijas kandidāts pēc Roņa, spriežot pēc ažiotāžas varas partiju atbalstošajos masu medijos, piesaistoties Delnai un KNAB, ir Žaneta Jaunzeme-Grende. Valstī, kurā pat vidēju pašvaldību speciālisti vai katru otro nedēļu kursē pieredzes apmaiņas braucienos uz dažādākajiem ģeogrāfiskajiem punktiem, kultūras ministres brauciens uz Austrāliju ir kļuvis par nepiedodamāko tēriņu visu krāsu un politisko pārliecību liekuļiem.
Gluži kā Bonds, Džeimss Bonds, kurš ierodas tieši laikā vieniem, bet pavisam nelaikā citiem, Mārtiņš Bondars ierodas un sajauc kārtis Latvijas politikā. Spēcīga līdera parādīšanās sašūpo ne tikai Reformu partijas pīļu dīķi, tā sašūpo visu Latvijas politiku. Tas ir jauns attīstības posms, jauns impulss. Reāla restarta iespēja un reāla alternatīva. Un tā ir problēma.
Patiesībā līdz pašvaldību vēlēšanām ir palikuši mazāk nekā pieci mēneši, jo tās notiks 1. jūnijā. Ir partijas, kuras jau sen ir sākušas kampaņu. Ir partijas, kuras ir sākušas kaut ko līdzīgu kampaņai. Un ir partijas, kuras par to vēl tikai domā. Un šķiet, ka reitingi ir sākuši atklāt šo sakarību.
Mani pārsteidza Vjačeslavs Dombrovskis. 20. decembra Dienā publicētā intervija ir viena no godīgākajām, ko jebkad esmu saņēmis. Dombrovskis atklāti pasaka - eiro nav Latvijas jautājums. Tas vispār nav jautājums, par to, kas ir izdevīgi. Pats būdams ekonomists, viņš atklāti atzīst, ka šodien simtprocentīgi neviens nevar pateikt, vai ekonomiski sekmīgākas būs eirozonas valstis vai tās, kas paliks perifērijā.
Referendumā balsojot par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, 2003. gadā Eiropas ideju atbalstīja vairākums mūsu valsts pilsoņu. 2012. gadā kopīgo valūtu eiro, kas ir viens no svarīgākajiem Eiropas idejas atribūtiem, atbalsta labi ja desmit procentu. Acīmredzot pa šo laiku ir notikusi kāda milzīga vilšanās.
Laikam, lai nekacinātu tautu, žurnālisti virsrakstos Euro ieviešanas likumu joprojām sauc par Eiro ieviešanas likumu. Tomēr tā oficiālais nosaukums ir Euro ieviešanas likums, un likumā viscaur tiek minēts «euro», nevis «eiro». Lielā cīņa pašlaik notiek par to, lai Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka atļauj vismaz ikdienas valodā lietot valūtas nosaukumu «eiro».
Kamēr studenti un mācībspēki gatavojas uzvarēt Ķīli, Vilks jau ir uzvarējis. Pat tad, ja kopīgie protesti būs novērsuši augstākās izglītības budžeta finansējuma krasāko cirpšanas scenāriju, augstskolas šajā cīņā jau būs zaudējušas. Jo, kamēr augstskolas visu enerģiju būs tērējušas cīņā ar Ķīli, tām pat prātā nebūs nācis cīnīties par augstākās izglītības finansējuma palielināšanu.