"Laukos dzīvo fantastiski cilvēki! Visu cieņu par viņu attieksmi pret dzīvi un spēju akumulēt visu, kas viņiem ir apkārt, – gan no dabas, gan no senču zināšanām, gan no jaunā, kas Latvijā ienāk!" saka Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorante un pētniece Kristīne Rolle. Viņa kopā ar RSU sociālās antropoloģijas programmas docenti Agitu Lūsi un citiem sociālantropologiem iesaistījusies apjomīgā pētījumā Tradicionālās prasmes un dzīvesveids Latvijas laukos toreiz un tagad, kura ietvaros no 2017. līdz 2020./2021. gadam dodas etnogrāfiskās ekspedīcijās pie Latvijas lauku iedzīvotājiem, pētot viņu priekšstatus un dzīvesveidu saistībā ar visdažādākajām jomām, cita starpā arī ar veselību, par ko Dienas rubrika Sveiks un vesels K. Rolli un A. Lūsi aicināja uz plašāku sarunu. Vēl jo interesantāki savāktie novērojumi ir salīdzinājumā ar vēsturiskajiem datiem, kas fiksēti līdzīgās no 1924. līdz 1931. gadam notikušās etnogrāfiskās ekspedīcijās.
Jāfiksē šodiena
Tieši vēsturiskais XX gadsimta 20.–30. gadu pētījums lielā mērā kļuva par ierosmi mūsdienās atkārtot ko līdzīgu. Toreiz to kā valsts pasūtījumu īstenoja Pieminekļu valde, lai etnogrāfiskā, arheoloģiskā un arhitektoniskā griezumā fiksētu Latvijas iedzīvotāju dzīves izzūdošās parādības dažādās jomās. "Vēsturiskajā ekspedīciju rokasgrāmatā ir pāri par 800 jautājumiem – kā cilvēki dzīvo lauku sētās, kā ir iekārtotas saimniecības, kā uzbūvētas ēkas, kur ņem ūdeni, kā apsilda mājokli, kāds ir dzīves ritms, ienākumu avoti, attiecības ar radiem un kaimiņiem un vēl daudzi citi jautājumi," tematiku raksturo A. Lūse. Dati tika vākti ekspedīcijās septiņu vasaru garumā, un to laikā tika uzņemta arī unikāla fotonegatīvu kolekcija uz stikla platēm. Šodien tā iekļauta UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā.
Kad šīs kolekcijas prezentāciju Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā ieraudzīja fotogrāfs Valdis Ošiņš ar dzīvesbiedri Sandru, viņi nolēma – pa teju 100 gadiem Latvijas lauku dzīvesveidā daudz kas ir mainījies, bet daudz kas arī saglabājies, un, lai to visu fiksētu un atstātu nākamajām paaudzēm dokumentētus materiālus par dzīvi XXI gadsimta sākumā, jāveic līdzvērtīgs padziļināts pētījums. Ošiņu vadītā Kultūras un izglītības atbalsta biedrība Balta pieteica projektu Valsts kultūrkapitāla fondā, ieguva finansējumu un, uzaicinot talkā RSU sociālantropologus, sāka doties ekspedīcijās pa Latvijas reģioniem. Kopš 2017. gada fotogrāfi un pētnieki jau apbraukājuši Vidzemi un Latgali, priekšā Zemgale un Kurzeme. K. Rolle teic – cerams, ka pēc kāda laika savāktais materiāls būs iepazīstams ikvienam gan atsevišķā grāmatā, gan Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā.
Slimība ceļas no miroņiem?
Lai gan, runājot ar lauku iedzīvotājiem par veselību, tautas medicīnu un citām līdzīgām tēmām, šolaiku intervijās gribējies pēctecīgi pieturēties pie līdzīgiem jautājumiem, kādi tika uzdoti XX gadsimta 20.–30. gadu ekspedīcijās, no šīs ieceres tomēr nācies atteikties, stāsta RSU pētnieces. "Toreiz ekspedīciju īstenotājiem acīmredzot bija noteikts viedoklis, kādi priekšstati un prakse ietilpst tautas medicīnā. Par veselību tādā plašākā nozīmē nemaz nejautāja, tāpat kā nejautāja par pieredzi ar pilsētas ārstiem," stāsta A. Lūse. Var teikt, ka jautājumos toreiz dominēja visādi "pesteļi": vai iedzīvotāji tic, ka saslimt var no ļaunas acs, ka slimība ceļas no miroņiem, ir velna sūtīta vai Dieva sods utt. Tāpēc mūsdienu pētījumā sociālantropologi cilvēkiem jautāja ko citu: kā apmeklē ārstus, kur iegādājas medikamentus, kā izskaidro slimības izcelsmi, vai lieto uztura bagātinātājus, vai izmanto ārstniecības augus, vai ir vērsušies pie dziedniekiem u. tml. Kopumā secināms, ka XX gadsimta 20.– 30. gados bija vērojami centieni dokumentēt izzūdošās tradīcijas, savukārt mūsdienās pētniekus vairāk interesē senāku un jaunāku prakšu mijiedarbība.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 10. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!