Kad jautāju, vai nevajag uz tualeti, viņa spītīgi saka, ka nē, bet burtiski pēc pāris sekundēm bikses jau atkal slapjas. Mani tas jau sāk ļoti apgrūtināt, visur, kur braucam vai ejam, jāņem līdzi vismaz trīs reizēm drēbes, ko nomainīt. Brīžiem liekas, ka viņai tā ir spītība. Tas sākās drīz pēc tam, kad viņa gāja uz poda (viss bija labi, biksēs gadījās labi ja reizi pa nedēļu), tad sāku jaunas attiecības ar citu vīrieti (pirms tam audzināju meitu vienu), nospriedām, ka tas tāpēc, ka viņa ir greizsirdīga. Bet tas nebeidzas un paliek arvien trakāk, lai gan jauno cilvēku mūsu ģimenē ir pieņēmusi (pati sauc par tēti un pirms gulētiešanas dod bučas, gaida mājās utt.), ir pagājuši gandrīz divi gadi. Nezinu, ko lai iesāku, ir runāts ar meitu daudz un ir pat kaunināta, mana māsa ir pat mēģinājusi uztaisīt tā, ka smejas par mazo, lai paliek kauns, bet nekāda rezultāta! Mani tas jau sāk ļoti apgrūtināt, visur, kur braucam vai ejam, jāņem līdzi vismaz trīs reizēm drēbes, ko nomainīt. Brīžiem liekas, ka viņai tā ir spītība.Situāciju skaidro psiholoģe Laila Kalniņa:Dažiem bērniem tualetes apmeklēšanas iemaņas veidojas pakāpeniski – kāds bērns labi spēj kontrolēt dabiskās vajadzības, laicīgi apmeklē tualeti vai lūdz pieaugušo palīdzību, kāds cits par šiem dabiskajiem procesiem piemirst, jo ir aizrāvies ar kādu spēli, daži bērni īsti nevar nošķirt šīs sajūtas, kad tikai šķiet, ka gribās čurāt, no tā, kad ir jau par vēlu, bikses ir vairāk vai mazāk slapjas. Droši vien arī Jūsu bērnam ir šo iemaņu veidošanās pieredze, kas sākās jau līdz ar dzimšanu. Šeit noteikti runa ir arī par temperamentu, jo viena no tā īpašībām – regularitāte, kas nosaka ne tikai to, cik regulārs bērns ir attiecībā pret ēšanas, gulēšanas, u.c. režīmiem, bet arī to, kā bērns izjūt vajadzību apmeklēt tualeti. Kā jau minēju, daži bērni to izjūt un reaģē precīzi, daži ne tik labi. Katrā ziņā bērns nekad nevar būt vainīgs pie tā, ka viņš nav „nokārtojis” šo lietu. Iečurāšana biksēs ir diezgan nopietns un pamatots signāls, ka pats bērns ar to netiek galā un nepieciešama pieaugušo palīdzība. Iespējams, ka nepieciešama mediķa konsultācija, jo iespējamais cēlonis varētu būt arī saistīts ar veselību un rāšana vai kaunināšana ne tikai neko nedod, bet var situāciju pasliktināt.
Par kaunināšanu. Tas būtu tāpat, ja mums, pieaugušajiem neizdotos kaut kas un arvien mazāk mēs saņemtu atbalstu un palīdzību, bet arvien vairāk nopēlumu, nosodījumu, pieaugtu vainas sajūta, dusmas par to, ka neizpildām kādas ieceres, prasības.
Jūs minējāt, ka problēmas radās tad, kad izveidojāt attiecības ar citu vīrieti. Jā, nereti bērni jūtas nedroši, nav pārliecināti vai viņu pozīcija ir droša un stabila un kaut kādā veidā cenšas pievērst uzmanību, bet tas ir neapzināti! Ja tas tā būtu, tad kauninot meitiņu, viņa tiešām uztver to, ka līdz ar pārmaiņām ģimenē viņa vairs nav tik „laba”. Bet, tā kā tomēr viņai pievērsa uzmanību, prātā paliek tas, ka šī varētu būt viena no iespējām – izjust rūpes par sevi, lai arī ne tik pozitīvā veidā. Bet šie ir tikai minējumi. Par kaunināšanu. Tas būtu tāpat, ja mums, pieaugušajiem neizdotos kaut kas un arvien mazāk mēs saņemtu atbalstu un palīdzību, bet arvien vairāk nopēlumu, nosodījumu, pieaugtu vainas sajūta, dusmas par to, ka neizpildām kādas ieceres, prasības.
Ja vēlieties precīzi noskaidrot iespējamos cēloņus un risinājumus, ieteiktu, pirmkārt, apmeklēt ārstu, lai izmeklētu meitiņas veselību un, ja viss ir kārtībā, psihologu, lai palīdzētu uzlabot Jūsu un bērna attiecības, lai vairāk stiprinātu sajūtu, ka bērns ir labs, bez slēptas vēlmes ieriebt, bet vēlas tikai sajust drošību un mīlestību. Un ir ļoti labi un svarīgi, ja bērnam, kuram kaut kas ir grūti, ir tieši tādi vecāki, kuri palīdz pārvarēt šīs grūtības. Lai Jums veicas!"