Vēsture Dienā: Iz smalkām aprindām

Pirms balles apraksta rubrika Smalko aprindu hronika todien vēstīja arī par dažiem citiem notikumiem. Viens saistījās ar dzejnieku Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli, kuru tagad, 2018. gadā, JRT izrādē spoži uzceļ no miroņiem Guna Zariņa. "Lieldienu dienas pašā pusdienlaikā Dienai piezvanīja pazīstamais dzejnieks Aivars Neibarts un vēstīja, ka Lieldienu dienas agrā rītā pie sava savrupnama, kas atrodas Āžu bulvārī, dzirdējis klauvējienus. Izrausies no cisām un piegājis pie loga, ieraudzījis, ka ārā stāv lācis. Lācis esot bijis apmēram pusotru metru garš, brūnā krāsā, ar melnu plankumu zem kreisās acs. Kad dzejnieks iekāpis ūzās un izgājis ārā, lācis jau lumpačojis prom pa Sīmaņa ielu alus bāra, saukta par Fantomasu, virzienā. Uz jautājumu, vai tik tas nebija Lieldienu zaķis, Aivars Neibarts mazliet aizvainotā balsī atbildēja: "Vai tad es tik svētas dienas rītā lāci no zaķa neatšķiru?"" Tāds, lūk, maģiskais reālisms. 

Otrs Andra Bergmaņa aprakstītais gadījums jau bija tuvāk teātra sfērai, tā varonis bija Mazā latviešu teātra (ir bijis arī tāds) direktors Jānis Liepa. Viņš agrā vakara stundā, ejot pa Artilērijas ielu, izdzirdējis sievietes vaimanas. "Brīdi padomājis, direktors drošu soli devies uz vārtu rūmi, no kuras vaimanas skanējušas. Tur kāds razbainieks mēģinājis sievietei atņemt somiņu. Jānis Liepa (viņš ir sportiska tipa vīrietis) notriecis laupekli gar zemi un uzlicis tam virsū kāju. Tas kā zutis izlocījies un mucis. Tomēr teātra direktoram ar vēl kāda garāmgājēja palīdzību izdevies nelieti noķert un nogādāt milicijā. Pēc kāda laika Jāņa Liepas dzīvoklī atskanējis telefona zvans. Zvanītājs bijis no milicijas un interesējies, kur minētais kungs strādā. Direktors, kas jau bija piemirsis par tādu sīkumu kā noziedznieka aizturēšana, pagalam nobijies, ka nu būs darīšana ar varas pārstāvjiem. Vieglāk ap sirdi kļuvis, kad zvanītājs pavēstījis, ka pilsonim Liepam par sevišķi bīstama noziedznieka aizturēšanu pienākoties cennij podarok (vērtīga balva). Varas iestāžu pārstāvis izteicis arī vēlmi šo balvu pasniegt darbavietā kolektīva klātbūtnē. Jānis Liepa vērtīgo un deficīto balvu (radioaparāts Abava) saņēmis. Nav tikai zināms, kur, jo Mazajam latviešu teātrim joprojām nav telpu."

Un nu pie Teātra dienas balles traģiski priecīgajā 1991. gadā. "27. marta pavēlā vakarā Mazajā ģildē pulcējās Latvijas teātru demokrātiskā publika. Demokrātiska tālab, ka uz balli bija aicināti ne tikai kādreizējie LPSR augsto titulu īpašnieki, bet arī gluži jauni aktierīši, kā arī teātru apkalpojošais un administratīvais personāls. Pie vestibila durvīm viesus sagaidīja divi bruņinieki. Pirmais iespaids graujošs – kāds tantuks, nejauši pavēris ģildes duravas, ievaidējās: "Omonieši!" un, krustus mezdams, pazuda Vecrīgas tumsā. 

Laimīgi tikuši garām abiem dzelzs vīriem, pie butaforijām pieradušie teātrļaudis nonāca tiešām skaisti ar ziediem izgreznotā vestibilā… Te nu dāmas, kuras bija ieradušās bez kungiem (..), velti meklēja kādu atbilstošu elkoni, kurā ieāķēties, lai tiktu līdz garderobei. Divas jaunas un neprecējušās aktrisītes ar visiem mēteļiem uzreiz devās pa labi un iestājās rindas astē. Tad nu viņām kāds laipns kungs aizrādīja, ka šī rinda neesot vis uz garderobi, bet uz bufeti. 

Bufetes telpa (Mazā zāle) arī kļuva par izrīkojuma galveno vietu. Orgkomiteja bija parūpējusies, lai viesi ne brīdi nejustos kā kaut kādos tur mežonīgajos Rietumos, bet gan kā īsti padomjzemes pilsoņi. Galvenais tās dekoratīvais elements bija rinda. Tā nenoplaka līdz pat agrai rīta stundai. Smalko aprindu hronistam rindu izstāvēt izdevās laikā no 22.30 līdz 23.15. Kad nu stāvētāji soli pa solim bija nokļuvuši līdz bufetei, tad tā dzīves dārdzība, par kuru viņi bija runājuši rindā, šķita tīrais nieks samērā ar to, kādu dārdzību viņi ieraudzīja tur. Simtiņš konjaka par 11,5 rbļ., kilograms apelsīnu par 24,5 rbļ. Niecīgs buljonpīrādziņš – rubli. Pudele šampanieša – 33 rbļ. Protams, nažu apelsīnu mizošanai nebija, dāmas tos lobīja ar lakotajiem nadziņiem. Katrs, kas rindu bija izstāvējis, iepirkās par visu naudu, jo otrreiz rindā stāvēt vairs negribēja."

Šī vēsturiskā milzu rinda arī bija Andra Bergmaņa spilgtākais iespaids no 1991. gada Teātra dienas balles, ja neskaita kādu džinsotu un svīterotu puišu kompāniju otrajā stāvā, kas dzeramos bija paņēmusi līdzi. Lai arī dzeramais nebija no smalkajiem, hronistam tas garšojis labi. Ko lai saka? Kamēr tev iedzeršanā kompānija ir svarīgāka par pudeles saturu, tikmēr gluži pazudis tu neesi.