Mēs ejam pa uzvaras ceļu – nē, šis nav kādā no pēdējiem Vienotības kongresiem dzirdēts citāts. Tas ir publicēts laikrakstā Brīvā Zeme 1938. gadā. Kā zināms, jau nākamajā gadā sākās neatkarības mijkrēslis, Latvija – tāpat kā Igaunija un Lietuva, ko Ulmaņa kritiķi mēdz aizmirst, – pēc Hitlera–Staļina pakta bija spiesta noslēgt bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Minētais laikraksts 1938. gadā publicēja tādu kā valsts panākumu "īso versiju" kalendāra formā, un Dienas lasītājiem to 1994. gada 15. oktobra SestDienā atgādināja Guntars Zaķis, ievadā teikdams: "Ļoti bieži var dzirdēt spriedumus, ka kultūras un ne tikai kultūras procesi Latvijā atgādina tos, kas norisa XX gadsimta divdesmitajos gados, un tamdēļ seko arī jautājums – vai būs arī trīsdesmitie?" Tālāk seko Brīvās Zemes teksta fragmenti.
"1918. Mūsu brīvības sapnis šajā gadā piepildījās. No mūsu sāpēm, ciešanām un ilgām piedzima Latvijas valsts. Tika pacelts 18. novembrī sarkanbaltsarkanais karogs, lai nekad vairs nenoliektos. Šo dienu mūžīgi pieminēs nākošās paaudzes. Viņas pieminēs arī tos, kas šo brīdi deva. Mēs cīnījāmies par taisnību, uzvarējām un nodibinājām savu saules valsti. Septiņi gadsimti nolieca savas galvas šī viena brīža priekšā. Kronvalda un Ausekļa veļi un tie, kas krituši Tīreļpurvā, neredzami pulcējās ap Latvijas karogu. Dievs un Laima mums deva Kārli Ulmani, un mēs to cēlām par jaunās valsts pirmo Ministru prezidentu. Ar šo dienu un šā vīra vadībā sākās mūsu tautas uzvaru un panākumu gaitas. Mēs pierādījām pasaulei, ka arī mazā valstī un izpostītā zemē dzīvo liela tauta un liels tautas Vadonis.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 22. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00