Pirmie – grieķu vīndari
Grieķu vīndari XV gadsimtā Mazāzijā esot bijuši pirmie, kuri no vīnogu spiedpaliekām gatavojuši raki. Ap 1700. gadu raki dzēra jau visā Osmaņu impērijā. Tas bija pietiekami populārs, lai 1792. gadā tiktu ieviesta īpaša valsts kase alkoholisko dzērienu nodokļa iekasēšanai.
Reliģiozi motivēti aizliegumi nekad nav spējuši nopietni iedragāt raki ražošanu, jo daudzām vietējām iestādēm pret tā ražošanu bijusi iecietīga attieksme. Raki kļuva par vienu no svarīgākajiem alkoholiskajiem dzērieniem Turcijā, kas monopolizēja tā ražošanu kopš republikas proklamēšanas 1923. gadā. Līdz ar to raki patēriņš Turcijā 2000. gadu sākumā sasniedza 60 miljonus litru gadā – tas bija vairāk nekā citu alkoholisko dzērienu patēriņš kopā.
Sākot no 1931. gada, visus alkoholiskos dzērienus Turcijā ražoja uzņēmums "Tekel" (turku valodā "monopols"). To ražošanai kopš 1947. gada tika izmantota arī cukurbiešu melase, kura yeni raki (jaunais raki) agrāk piešķīra zināmu rūgtenumu.
Gatavošanas process
Mūsdienās raki pamatā ir galvenokārt vīnogas – pārsvarā rozīņu veidā – vai žāvētas vīģes, it īpaši Turcijas dienvidu reģionos.
Augļus samaļ un attiecībā 1:4 sajauc ar ūdeni. Tiklīdz 28-32 grādos sākusies fermentācija, pakāpeniski pievieno atdzesētu misu, lai uzturētu vienmērīgu temperatūru, citādi rūgšanas procesā parastais temperatūras kāpums apdraudēs rauga kultūras.
Kolonnveida destilācijas iekārtās rodas suma, kuras alkohola saturs ir 93,4–94 tilpumprocenti. To atšķaida līdz 45 tilpumprocentu stiprumam, un uz 1 litru ņem 100 gramu anīsa vai fenheļa sēklu, kas tiek izmērcētas ūdenī. Viss kopā tiek ļoti lēni destilēts otrreiz vara destilācijas katlā, kura tilpums sasniedz 5000 litru. Šajā procesā tiek nodalīts vidējais tecējums ar alkohola saturu 75–84 tilpumprocenti.
Svaigi destilētais raki vēl kādu laiku nogatavinās koka mucās vai nerūsējošā tērauda tvertnēs, iekams to atšķaida līdz dzeršanai piemērotam 43–50 tilpumprocentu alkohola saturam. Tam tiek pievienots arī cukurs (4–6 g/l), un tad seko 1–3 mēnešus ilgs nogatavināšanas process.
Pašam sava leģenda
Kā vairumam pirmšķirīgu produktu arī raki ir sava leģenda. Saskaņā ar to, pēc ražošanas tvertnē palikušais atlikums dip rakisi tiek uzskatīts par sevišķi aromātisku. Tas nenonāk pārdošanā, un reti kurš to vispār ir pagaršojis, jo ražotāji to pasniedz kā dāvanu saviem īpaši svarīgajiem klientiem, tāpēc to dēvē par ekskluzīvo raki.
2004. gada 27. februārī monopola ēra beidzās, ievērojami satricinot raki tirgu. Radās ļoti daudz jaunu zīmolu, no kuriem daži ir augstvērtīgi vīnogu raki, kā arī pirmie tīršķirnes raki.
Araks – nesaldināts anīsa brendijs
Reģionā no Turcijas līdz Jordānijai ar nosaukumu araks ir pazīstams nesaldināts anīsa brendijs, kura pamatā ir vīnogu destilāts. To mēdz atšķaidīt ar ledusaukstu ūdeni (tad tas kļūst pienbalti matēts) un pasniegt ar dažādām uzkodām. To piejauc arī tējai un dažādām augļu sulām.
Par šī nosaukuma izcelsmi klīst dažādas teorijas – viena no versijām ir Irānas pilsēta Arāka, bet tikpat ticamas versijas ir arī Irāka vai "Razaki" vīnogu šķirne.
Araku nevajadzētu jaukt ar citu araku – stipru alkoholisko dzērienu, kas izplatīts tālu aiz Austrumāzijas vai Dienvidaustrumāzijas reģionu robežām un ko nevar ietilpināt vienā noteiktā kategorijā.
Pirmais araks Eiropā nonāca 1596. gadā, un tā izcelsmes zeme bija Java. Araks līdzinās rumam, taču ir neitrālāks. Bieži vien tam ir ļoti augsts alkohola saturs. Izmantotā alkohola pamatā var būt gan melase, gan palmu sīrups, gan rīss.