Apzināti šoreiz izlaižam Pērnavu ar tās bruģētajām ielām, sniegbalto smilti un slaveno itāļu picu, kuras dēļ vien ir vērts šo kūrortu apciemot. Mūsu mērķis ir romantiskas auras apvītais Hāpsalu kūrorts, kas šķiet Pērnavas slavas aizēnots un Latvijā maz zināms. Savukārt atpakaļceļam izvēlamies vēsturisko Rīgas lielceļu, kas kaut īsā posmā piedāvā veldzējošu alternatīvu pelēkajai šosejai Via Baltica.
Hāpsalu ir Lēnes apriņķa administratīvais centrs, kur var baudīt pilnīgu mieru no pilsētas burzmas, savukārt daba – gandrīz pilnīgu mieru no cilvēkiem. Šī kūrortpilsēta ir slavena ar īpaši siltu jūru, karaliskas personas un slavenības šeit jau teju pirms diviem gadsimtiem vannojušās ārstnieciskajās dūņās. Pirmais dūņu kūrorts šeit tika atvērts 1825. gadā, un to bija iecienījusi Krievijas imperatora ģimene.
Tā kā vairs nevaram izbaudīt jūras siltos ūdeņus, izvēlamies atpūtu Hāpsalu gaumē – dūņu vannas vietējā spa centrā. Juzdamās kā īstas XIX gadsimta aristokrātes, secinām, ka dūņām tiešām ir spēcīga iedarbība – pēc pusstundu ilgas vannas uznāk nepārvarams nogurums. Gribas ticēt, ka dūņas patiešām iedarbojas ārstnieciski.
Ģimenes lietainās dienas var īsināt sirsnīgajā muzejā Ilonas brīnumzeme, kas izveidots par godu Astrīdas Lindgrēnes grāmatu ilustratorei Ilonai Viklandei. Daudzās košajās telpās un zīmējumos nebūs grūti atpazīt Karlsona un Pepijas nedarbu dekorācijas. Bērni var piedalīties radošās aktivitātēs, meistarot rokdarbus, skatīties filmas un uzrakstīt vēstuli Karlsonam.
Šalle rieksta čaumalā
Hāpsalu ir ostas pilsēta, kas savieno sauszemi ar vairākām salām, kuru Igaunijai ir vairāk nekā 1500. Dažas no tām rāda savas maigi zaļās muguriņas Hāpsalu tuvumā, taču mums tā arī neizdodas saprast, kāpēc Hāpsalu sauc par Ziemeļu Venēciju. Vienīgi paskatoties kartē, var manīt nelielu līdzību starp abām pilsētām, kas ļāvušas ūdeņiem kā garai mēlei iestiepties sauszemē.
Kad iebrauc Hāpsalu, skatienu piesaista gara, cakaina ēka ar koka tornīšiem – senā vilciena stacija, kas izbūvēta pēc speciāla projekta, lai atbilstu cara vilciena garumam. Pateicoties 216 metru garajai, segtajai platformai (garākā šāda veida būve Eiropā), nevienam no cara ģimenes locekļiem, kad viņi kāpa ārā no vilciena, nenācās sasmērēt kājas. Hāpsalu reiz bijusi Sanktpēterburgas rietumu dzelzceļa līnijas galapunkts, un vilcienu satiksme starp Hāpsalu un Tallinu bijusi aktīva 90 gadu – līdz 1995. gadam.
Savukārt tvaikoņi no Hāpsalu uz Sanktpēterburgu un atpakaļ ceļojuši jau no 1845. gada. Ar šādu tvaikoni Baltijas kūrortā 1867. gada vasarā ieradās komponists Pēteris Čaikovskis. Šodien par to vēsta muzikāls akmens sols Hāpsalu promenādes sākumā. Sols aprīkots ar mūzikas sistēmu, un tajā iegravētas pirmās notis no 6. simfonijas – iedvesmu tai Čaikovskis esot guvis no igauņu tautasdziesmas Dārgā Marija. Komponists sacerējis arī klavieru skaņdarbu ciklu ar nosaukumu Atmiņas no Hāpsalu.
Kā jau pilsētai, kura uzņēmusi aristokrātus, Hāpsalu ir sava majestātiskā promenāde. Tajā skatāmi dažādi mākslas objekti un pieminekļi, un liela daļa no tiem atrodas ūdenī. Šie neparastie peldošie mākslas darbi ir daļa no Hāpsalu sejas – izgatavoti XX gadsimta 20. gados, kad pilsētu restaurēja pēc Pirmā pasaules kara postažas; tie atkal tika iznīcināti nākamajā karā un atjaunoti tikai nesen.
Hāpsalu koka mežģīņu mājas izsmalcinātībā varētu sacensties ar Jūrmalas skaistulēm. To vidū izceļas Kūrzāle – viena no skaistākajām koka ēkām Igaunijā, kas šodien ir restorāns un koncertu norises vieta. XX gadsimta sākumā tā kļuva par vienu no Hāpsalu saviesīgās dzīves centriem, un to bija iecienījis Krievijas ķeizara galms un Pēterburgas augstāko aprindu pārstāvji.
Tā kā aristokrātiskajiem atpūtniekiem vajadzēja savu augstās sabiedrības suvenīru, XIX gadsimta otrajā pusē radās Hāpsalu lakati. Šajā luksusa aksesuārā parastā dzija tika aizstāta ar smalkāku, taču ar to vēl nepietika – šalle bija jāuzada tik meistarīgi, lai to viegli varētu izvilkt cauri gredzenam. Vēl šodien šī īpašā māksla tiek nodota no paaudzes paaudzē. Leģenda vēsta, ka Krievijas imperatore reiz dāvanā saņēmusi šalli, kas ietilpusi rieksta čaumalā, bet atvērtā veidā pilnībā apsegusi plecus. Hāpsalu notiek arī adīšanas sacensības, kas pulcē meistares un meistarus no visas Igaunijas.
Igaunijas slavenākais spoks
Salīdzinājumā ar Jūrmalu Hāpsalu ir kāds trumpis – krietni senāka vēsture. Par to neļauj aizmirst iespaidīgā XIII gadsimta pils, kas kā draudīga dekorācija slejas pār pilsētas centra piemīlīgajām ieliņām.
Būvēta kā bīskapa rezidence, pils zaudēja savu nozīmi Livonijas kara laikā, taču lielais viduslaiku komplekss vēl šodien ir ļoti labā stāvoklī. Kā jau daudzām pilīm, arī šai ir iespaidīgs zvanu tornis, kas priecē panorāmas skatu baudītājus. Interesantākais tornī ir tas, ka ienaidnieku maldināšanas nolūkā ieeja veidota kā butaforija, kas beidzas pusceļā, bet īstās ieejas durvis atrodas vairākus metrus tālāk.
Īstajai pils sirdij – 1260. gadā celtajai Doma baznīcai – gan nav torņa, jo cilvēki ticēja, ka vēlme pastiepties tuvāk Dievam ir augstprātīga. Baznīcas sānam pieplakusi apaļa kristību kapela, kas ir unikāla pasaulē, – dažas līdzīgas atrodamas vien Itālijā. Taču slavu šī apaļā telpa ar neparasto auru ieguvusi pavisam cita iemesla dēļ – kā Igaunijas slavenākā spoka mājvieta.
Kapelas logi izvietoti tādā veidā, ka augusta pilnmēness, kas spīd cauri sānu logiem, uz vidējā loga met sievietes ēnu. Iespējams, šo fenomenu viduslaiku arhitekti radījuši ar nolūku, jo kapela veltīta Jaunavai Marijai, taču šeit dzimusī leģenda ir pavisam cita. Reiz senajā Hāpsalu klosterī dzīvojis garīdznieks, kurš iemīlējies zemnieku meitenē un saģērbis viņu par kora zēnu, tā pārkāpjot visus klostera likumus un ievedot meiteni pils telpās. Kad mīlnieku noslēpums atklāts, mūks nomērdēts badā, bet meitene iemūrēta kapelas sienā.
Baltās dāmas leģenda ik gadu atdzimst tai veltītajā festivālā augusta vidū un atdzīvina visu pilsētu. Romantiskais spoks veido mūsdienu Hāpsalu tēlu – tam veltīti gan suvenīri, gan šausmu un fantāziju filmu festivāls, gan izrādes, kurās vietējās teātra grupas uzved skumjās leģendas notikumus un atsvaidzina tos cilvēku atmiņā.
Portāls uz pagātni
Lai īsinātu atpakaļceļu, apņemamies braukt pa nedaudz noslēpumaino veco Rīgas ceļu, kas 27 kilometru garumā vijas līdztekus lielceļam Via Baltica, sākot no Rannametsas ciema līdz pat Ainažiem. Braucot virzienā no Latvijas, aiz robežas jāgriežas pa kreisi un Ainažu Valdemāra iela jāpamet jau pa ainavisku meža tuneli. Šis ceļš ir īsta bauda velobraucējiem – pavisam kluss un tukšs, pat uz pusdienu pieturu kādā ēstuvē labāk necerēt. Gluži kā cauri kādam maģiskam portālam gleznainais asfalta ceļš ved garām zvejnieku ciematiem un lekniem piejūras mežiem. Dažviet tas vijas pavisam tuvu jūrai, citviet attālinās, starp sevi un ūdeņiem atstājot randu pļavu plašumus.
Ja vecais Rīgas ceļš spētu runāt, tas noteikti varētu pastāstīt ļoti daudz. Daudz vairāk par skopo informāciju, kas par to atrodama internetā. Un noteikti vairāk par Pērnavas tūrisma informācijas centra darbinieci, kura atbildes uz mūsu uzdotajiem jautājumiem drudžaini meklē Google. Vecā Tallinas–Rīgas šoseja XVIII gadsimtā bija nozīmīga pasta pārvadājumu līnija – zinātāji atpazīs dažas vēl līdz mūsdienām saglabājušās pasta staciju ēkas. Vēl senākā pagātnē apkārtnes ciemi bija slaveni laivu būvniecības centri, par to mūsdienās atgādina pieminekļi un pamatīgas guļbaļķu mājas. Ar reģiona vēsturi tuvāk var iepazīties Kuģu būvniecības muzejā Hēdemēstē un Ainažu jūrskolas muzejā.
Mierīgas noskaņas ieskautajā Hēdemēstes pagastā ir vērts uzkavēties, lai priecātos par dabas daudzveidību tūristu takās un putnu vērošanas tornī. Savukārt teritorija no Kabli līdz Treimani ir viena no iecienītākajām vasarnieku atpūtas vietām Pērnavas apriņķī. Kabli pludmalē ir ierīkota promenāde, pikniku vietas, rotaļu laukums un vasaras kafejnīca, taču visvairāk uzmanību piesaista pārģērbšanās kabīne, ko rotā vilks no multfilmas Nu, pagaidi!.
Ceļojot pa Igauniju, jācer uz labu laiku, kas ar dzīvību piepilda ielas, kafejnīcas un pludmales. Vislabāk Hāpsalu un Lēnes reģionu apciemot vasarā, kad šeit notiek daudzi mūzikas un mākslas pasākumi. Citos gadalaikos un lietainās dienās var apmeklēt kādu no kaimiņvalsts lieliskajiem spa, muzejiem vai meklēt jaunus spokus kādā muižā vai pilī.