Tuvojoties gada izskaņai, nākas domāt ne tikai par aizejošā gada rezultātiem, bet arī plašākiem kontekstiem. Par gada izskaņu – viss skaidrs, darbojamies pēc klasiskajiem algoritmiem un modeļiem. Plašsaziņas līdzekļi jau dažas nedēļas virpina gada labāko filmu sarakstus. Pievienojam vēl gada prieka un vilšanās kategoriju – un pievilcīga publikācija gatava! Īstenībā ironija šeit ir nevietā, jo ko gan mēs iesāktu šajā bezgalīgajā audiovizuālo darbu plūsmā, ja nemēģinātu atrast kvalitātes sistēmu, pat ja tā ir subjektīvā izlasē un gaumē balstīta.
Nezinu, cik pamanītas un saistošas Latvijas filmu patērētājiem ir lielās, starptautiskās balvas, kas arī uzrāda kvalitātes latiņu un veic filmu atlasi, balstoties nozares profesionāļu izvēlē. Piekrītu, ka sekot līdzi balvu dinamikai šogad ir krietni "neinteresantāk" nekā pērn, kad savu uzvaras gājienu piedzīvoja filma Straume, ļaujot saņemt prieka ziņas par desmitiem prestižu balvu, kas nonāca Latvijas filmas veidotāju rokās. Šogad tik personīgas ieinteresētības balvu kalendārā nav arī man, lai gan jāatzīstas, ka dažu starptautisko balvu likteni kā piliens jūrā ir ietekmējis arī mans balsojums.
Mēģinot orientēties balvu hierarhijā, jāatceras, ka esam Eiropas valsts, kurā vērā ņemamai ietekmei vajadzētu būt Eiropas Kinoakadēmijas balvām. Tās tiks piešķirtas 2026. gada 17. janvārī Berlīnē, un arī Latvijas animācijas filma Dieva suns ir nominēta divās kategorijās. Tomēr, kā vienmēr, Eiropas filmas tiecas pēc ASV kinoindustrijas balvām – un šis solās būt norvēģu kino uzvaras gads.
Norvēģu autora Jūakima Trīra drāma Sentimentāla vērtība ir nominēta astoņiem Zelta globusiem (tai ir arī astoņas nominācijas Eiropas Kinoakadēmijas balvu sacensībā). Diez vai kādai citai šā gada Eiropas filmai izdosies izkonkurēt Sentimentālu vērtību. Tā ir klasiskā skandināvu kino tradīcijā sakņota ģimenes drāma par tēvu – padzīvojušu kinorežisoru – un viņa divām meitām, kuras joprojām nes sevī pamestu bērnu aizvainojumu un traumas.
Kā tad gada "galvenajai" Eiropas filmai klājas Latvijas kinoteātros? Žēlīgi. Filma uz ekrāniem ir jau mēnesi, un to ir aizgājuši noskatīties tikai 1500 cilvēku – satriecoši pieticīgs rādītājs. Labi, depresijai nav pamata – galu galā ir citi kanāli, un nepaies ne gads, kad Sentimentāla vērtība būs parādījusies straumēšanas platformās un, iespējams, to izrādīšanai būs iegādājies sabiedriskais medijs. Tas nozīmē, ka auditorija filmai būs. Taču pagaidām balvu nominācijas vietējo kinoteātru apmeklētājus nekādi nav mudinājušas noskatīties Sentimentālu vērtību, kam ir arī Kannu kinofestivāla Grand Prix.
Protams, ir trauksmaini konteksti – globāli un lokāli –, tomēr jāsecina, ka starptautiskas balvas ne vienmēr veicina Latvijas skatītāju interesi, ja runājam par Eiropas kino. Ar Latvijas filmām un, protams, Straumi situācija ir atšķirīga – tieši balvu birums stimulēja vēlmi noskatīties Ginta Zilbaloža darbu uz lielā ekrāna, ļaujot Straumei kļūt par visu laiku populārāko filmu, kas Latvijas kinoteātros izrādīta kopš 90. gadu sākuma, un sapulcināt vairāk nekā 360 000 skatītāju.
Ticiet – Jūakima Trīra Sentimentālai vērtībai ir vērtība! To ir vērts sev atklāt, ja identificējam sevi ar Eiropas kultūras telpu.