Pagājušās nedēļas nogalē, 21. janvārī, Mazajā ģildē bija paredzēts latviešu kamermūzikas koncerts Pastkartes no Kurzemes, kurā pirmoreiz kopā uzstātos neikdienišķs instrumentāls trio: altiste, Amsterdamas Concertgebouw altu koncertmeistare Santa Vižine, kontrabasists, Leipcigas Gewandhaus orķestra mūziķis Matīss Eisaks un pianiste Agnese Egliņa. Diemžēl Santa Vižine pēkšņi saslima, un koncertu nācās atcelt. Atbraucis uz Rīgu, Matīss Eisaks tikai pasniedza meistarklasi mūsu Mūzikas akadēmijā, kur savulaik mācījies arī pats. Izmantojot iespēju, tuvāk iepazīstinām Dienas lasītājus ar talantīgo mūziķi.
Matīss Eisaks ir no Skrundas, kur mūzikas skolā mācījās ģitāras spēli. Pēc tam Mūzikas vidusskolā Liepājā viņš apguva kontrabasu un jau 19 gadu vecumā sāka spēlēt Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Kopš 2021. gada Matīss Eisaks ir pasaulslavenā Leipcigas Gewandhaus orķestra kontrabasu grupas mūziķis – viens no diviem latviešiem šajā orķestrī, līdzās obojistei Amandai Tauriņai. Paralēli viņš joprojām spēlē arī ģitāru Berlīnes rokgrupā Born a Rebel. Jaunais kontrabasists ir četru starptautisku kontrabasu solo konkursu laureāts: viņš izcīnījis 1. vietu Stokholmas Starptautiskajā izpildītāju konkursā (2014), Starptautiskajā Kontrabasu simpozijā Vroclavā (2016) un Františeka Simandla Kontrabasu konkursā Blatnā (2016). Matīss uzstājies kopā ar Berlīnes Filharmonijas orķestri, Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Berlīnes vācu simfonisko orķestri, Berlīnes kamerorķestri, Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga, Kremerata Baltica un citiem orķestriem. 2017. gadā viņš tika nominēts Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada jaunais mākslinieks.
Matīsam Eisakam šobrīd ir 29 gadi, un viņš gatavojas šopavasar absolvēt maģistrantūru Berlīnē Hansa Eislera Mūzikas augstskolā, kur studē pie rīdzinieka, Berlīnes filharmoniķu kontrabasista Gunāra Upatnieka. Jāatgādina, ka tieši Upatnieks bija celmlauzis latviešu kontrabasistu spožajiem starptautiskajiem panākumiem un kontrabasa kā pilntiesīga un krāšņa solo koncertinstrumenta nonākšanai mūsu uzmanības lokā. Viņš ir pirmais no Latvijas, kurš kļuvis par pasaulslavenā orķestra Berlīnes filharmoniķi mūziķi, un nu arī Matīss Eisaks spēlē vienā no Vācijas labākajiem orķestriem – Leipcigas Gewandhaus, kura mākslinieciskais vadītājs kopš 2018. gada ir izcilais latviešu diriģents Andris Nelsons. Savukārt vēl viens latviešu kontrabasists, Einārs Everss, kurš nācis no Latgales, jau trešo gadu muzicē Dānijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kurā ir kontrabasu grupas otrais koncertmeistars. Zīmīgi arī, ka visi trīs lieliskie kontrabasisti Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā studējuši pie viena un tā paša pedagoga, ilggadējā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķa Sergeja Brīnuma. Visi trīs savu meistarību slīpējuši arī profesora Miloslava Jelineka klasē Leoša Janāčeka Atskaņotājmākslas akadēmijā Brno Čehijā. Vēl visiem trim kopīga ir dedzīgā vēlme un spēja pierādīt, ka kontrabass ir skanējuma krāsām un spēles tehniskajām iespējām ļoti bagāts instruments, kuram vieta ir ne tikai orķestrī, bet arī solo.
Latviešu kontrabasistu gaitas savijušās vairāk nekā zīmīgi? Pie Gunāra Upatnieka nokļuvi mērķtiecīgi?
Protams, es vēlējos mācīties tieši pie Gunāra Upatnieka. Viņa stāsts ir daļa no tā, kā ir veidojies mans stāsts. Mums bijuši tie paši skolotāji, bet vissvarīgākais – mums ir līdzīga uztvere par to, kā jāspēlē kontrabass un kā kontrabasam jāskan. Šobrīd mācoties pie viņa, esmu ļoti priecīgs tieši par šo otru aspektu. Mums ir ļoti laba sadarbība tāpēc, ka mums ir ļoti līdzīga vīzija un izpratne par to, kā kontrabasam jāskan.
Gribēju mācīties tieši pie Gunāra, tikai man nebija lielas pārliecības, ka izdosies iestāties Heislera augstskolā, jo konkurss uz studiju vietām ir milzīgs. Konkurence ir viena no augstākajām pasaulē. Arī kontrabasiem. Lai tur nonāktu, nepietiek ar to, ka esi labi sagatavojies. Ir jābūt arī veiksmei, un daudz kas ir atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Braucu, kā būs – būs. Jebkurš augsta līmeņa konkurss kaut kādā ziņā ir avantūra, jo pārsvarā visi taču spēlē ļoti labi, un tādu, kas nemāk spēlēt, tur nav. Man izdevās, un šobrīd jau rit manu maģistrantūras studiju pēdējais semestris. Priecājos, ka studiju noslēgumā varu veltīt visu uzmanību specialitātei, tikai spēlēšanai. Tāpēc varu studijas savienot ar darbu Leipcigā.
Esat konkursu cilvēks – mūziķis, kam izdodas konkursos parādīt labāko?
Es neliktu sevi tādā kategorijā. Neesmu ne viens, ne otrs, jo konkursos man ir gājis ļoti dažādi. Ir gājis necerēti labi, un ir klājies negaidīti slikti. Ja viss ir atkarīgs tikai no manis un tikai no spēlēšanas, tad daudzos gadījumos varu paveikt lielas lietas.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 24. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!