Valters Dakša lēnīgi un ļoti laipni risina biznesa sarunas, katram zvanītājam pasaka paldies. Neticami, ka šis jaunais cilvēks jau ir izdarījis tik daudz.
"Vienmēr aicinām abonēt mūsu žurnālus, it sevišķi būtu jauki, ja cilvēki abonētu jauno mākslas žurnālu un arī dāvinātu to mākslas skolām vai savām izglītības iestādēm. Vēl gribu pastāstīt, ka izdevniecībā būs brīnišķīgas grāmatas: sagatavošanā ir Rolanda Virka stāstu krājums pirmās grāmatas sērijā, Gunta Kursiša dzejoļu krājums, un strādājam arī pie Bišofa krāsainās zīmējumu grāmatas," nākotnes ieceres atklāj izdevējs Valters Dakša.
Izdevējs sūta pateicības: "Danam Danielam, Justīnei, Vladim, Guntim, Betijai, Valteram Libertam, Mārai, Elīnai Vendijai, Zīlei un visiem, visiem draugiem, Avīzes Nosaukuma redakcijai un autoriem, Māxlas Žurnāla redakcijai, atbalstītājiem, grāmatu dāvinātājiem, labvēļiem un ienaidniekiem. Paldies! Kopā esam stiprāki."
Cik šādu telefonsarunu jums dienā apmēram ir?
Daudz (Valters ar rokām parāda pamatīgu metru). Šādi zvani man mēdz būt ap divdesmit. Citreiz, protams, vairāk. Viss ir balstīts uz kontaktiem un sazvanīšanos. Ļoti daudz runāju par grāmatu bezmaksas izvešanu.
Cik cilvēku veido Valtera Dakšas izdevniecības redakcijas aktīvo kodolu?
Ar izdevniecību ir tā, ka mēs esam trīs algoti cilvēki, un tad ir 360 autoru, iesaistīto un brīvprātīgo. Cilvēku skaits ir ļoti liels, un tendence ir tam palielināties, jo mums ir iecerēts arī mākslas žurnāls. Ir nākusi klāt arī šī žurnāla redakcija un autori. Tas būs traks žurnāls, jo iznāks reizi nedēļā. To ir diezgan grūti izdarīt, bet mums ir sava drukas darbnīca, kurā mēs paši varam drukāt. Ir doma, ka katrs žurnāls būs par vienu mākslinieku. Tā ir kā viņa darba izstāde, plus vēl intervija ar viņu. Reizi mēnesī vienā no žurnāliem būs tikai teksti par mākslu: mākslinieku dienasgrāmatas, kāda recenzija, kritika.
Vai šis žurnāls arī iecerēts kā platforma jaunajiem?
Tā, protams, būs platforma jaunajiem, bet jāpaaicina pulciņā arī daži vecie, lai visiem būtu interesantāk un varētu paskatīties, ko viņi ir saradījuši un kāds viņiem ir domu gājiens.
Ļoti daudz jaunu vārdu, bet jūsu uzmanības lokā turpat līdzās arī 83 gadus vecais Māris Bišofs ar krājumu 444 Māra Bišofa ideju ilustrācijas. Kā jūs satikāties? Kas vieno jūsu domubiedrus neatkarīgi no paaudzes?
Vispirms izstāstīšu par paaudžu lietu – tas ir ļoti interesanti. Es aptveru ļoti daudzas paaudzes, jo mani labi zina pensionāri, kuri mani ir redzējuši televīzijā saistībā ar apbalvojumu Laiks Ziedonim un manu grāmatu vākšanu, bet saistībā ar manu darbošanos sociālajā tīklā TikTok mani ļoti labi zina jaunieši un pieaugušie. Bieži ir gadījumi, kad eju pa ielu, aptur BMW ar jauniešiem un kliedz: "Valter, mēs tevi mīlam!" Tas ir ļoti unikāli, ka es aptveru paaudzes. Izdevējdarbībā ir līdzīgi. Ir izaugusi jauna, spēcīga, plaša paaudze, kas ir dzimusi Latvijas neatkarības gados, un tai gribas kaut ko darīt. Bet viņiem īsti nav kur. Situācija ir tāda: tur, kur varētu publicēties, tie visi žurnāli un avīzes nav valsts atbalstīti un finansēti. Tā ir būtiska atšķirība no Lietuvas un Igaunijas, kur šie žurnāli ir valsts atbalstīti un iznāk joprojām, sākot no padomju laikiem, un pat jauni ir dzimuši klāt. Mums viss ir pašplūsmā, tāpēc man ir svarīgi organizēt kopā jauno paaudzi, jo mums taču to vajag, lai būtu jautri, interesanti un prieks radoši darboties. Runājot par Māri Bišofu, bija tāda ļoti nozīmīga galerija Low, ko vadīja Maija Kurševa ar domubiedriem. Maija rīkoja ļoti labas jauno mākslinieku izstādes, uz kurām nāca Māris Bišofs. Tā mēs galerijā iepazināmies. Zināju, ka gribu Mārim Bišofam izdot grāmatu. Tas ir liels veiksmes stāsts, jo mēs abi esam gandarīti par mūsu sadarbību. Māris – par izdotajām grāmatām, es – par to, ka grāmatām ir labi panākumi. Šajā mēnešrakstā (Avīzes Nosaukuma laidienā par tēmu Kam tic mākslinieks? – U. A.) ir interesants stāsts par Bišofa dzejolīti. Galvenā redaktore Ieva Stalšene, kura ir paveikusi milzīgu darbu, malacīte, nenosūta laikus e-pastu, uz kuru dzejolītis ir jāsūta, un Bišofs apvainojas. Man pēc tam zvana jaunie mākslinieki un saka – mums, jaunajiem ilustratoriem, Māris Bišofs ir dieva vietā, tā ka, lūdzu, sarunā ar Māri, lai viņš tomēr publicē savu dzejolīti, jo mums publicēties ar Māri Bišofu vienā žurnālā ir ļoti svarīgi. Protams, pēc šādiem vārdiem nevar nesarunāt.
Vai ir vēl šādi piemēri?
Ir diezgan daudz piemēru. Tas saistīts arī ar manu biogrāfiju. Man vienmēr ir šķitis svarīgi satikt aizejošās paaudzes cilvēkus. Man bija sapnis satikt Veltu Sniķeri, kurai tobrīd bija simts gadu. Aizbraucu uz Londonu, satiku, un viņa man pat uzdāvināja savas mājas atslēgas, lai es vienmēr varētu iegriezties ciemos. Vēl ir šādi ļoti skaisti, patīkami stāsti. Man kā izdevējam ir ļoti svarīgi cilvēkus satikt, iepazīt un redzēt klātienē.
Bieži dzimst dažādi jauni estētiski strāvojumi tieši uz konkrētas paaudzes bāzes. Cik nozīmīgs, jūsuprāt, ir cilvēka dzimšanas gads?
Tieši sociālie tīkli liek just, cik liela nozīme ir dzimšanas gadam. Tas ir saistīts ar tā sauktajiem trendiem, ko var redzēt mākslas skolās. Nesen biju Jaņa Rozentāla mākslas skolā, un tur ļoti uzskatāmi var redzēt, ka Latvijā kļūst populāra anime kustība. Dzimšanas gadam ir ļoti liela nozīme, un paaudzes atšķiras. Nāku no tās paaudzes, kas skolā uzauga bez viedajiem telefoniem. Parādījās tikai pamatskolas beigās, vidusskolā. Protams, ir lielas paaudžu atšķirības.
Kādi pamatķieģeļi ir veidojuši jūs pašu?
Pamatķieģeļi, kas mani ir veidojuši, ir bibliotēkas. Mans slavenais stāsts, kas man bieži jāstāsta, ir tāds, ka es pirmajā klasē nemācēju lasīt un gāju uz privātstundām pie bibliotekāres. Viņa man iemācīja ne tikai lasīt, bet arī lasīt grāmatas. Ir ļoti svarīgi mācēt lasīt grāmatas, strādāt ar informāciju, jo medijpratība kļūst tikai svarīgāka un nozīmīgāka. Lasīšana un grāmatkultūra – tas ir viens būtisks ķieģelis, kas mani ir veidojis. Otrs būtisks ķieģelis ir vecāku nāve, jo tā iedeva apjautu par dzīvi, ka mūžs ir galīgs, ka ir jāspēj izmantot dzīves sniegtās iespējas un jāmāk novērtēt katru dienu kā patstāvīgu vērtību, un visdažādākā vecuma cilvēki ir laikabiedri, ar kuriem tieši šajā dienā jums ir iespēja satikties. Tas man pavēra ceļu uz vecākās paaudzes novērtēšanu. No vecākās un visvecākās paaudzes esmu ļoti daudz iemācījies. Esmu saticis Latvijā vecākos grāmatu kolekcionārus, redzējis viņu kolekcijas, viņu piegājienus darbā ar grāmatām, dzirdējis dzīvesstāstus, kas, protams, ir sarežģīti. Nākamais būtiskais ķieģelis, kas mani ir veidojis, ir apbalvojums Laiks Ziedonim. Tā ir stabila vērtību vertikāle – sūtība, savdabība, veiksme, stāja, izcilība, degsme, tas ir ļoti nozīmīgi. Apbalvojumam līdzi nāca kontakti un arī pārliecība par sevi, ka varu lietas darīt.
Skaistāko grāmatu konkursā Zelta ābele jūs saņēmāt speciālbalvu Mežābols par savas pirmās izdotās grāmatas – Eināra Pelša dzejas krājuma Condom (2017) – māksliniecisko noformējumu.
Jā, tā arī ir viena no izdevniecības balvām. To mēs novērtējam.
Jūs pats pieminējāt vecāku nāvi. Vai esat prātojis, varbūt dzīvē darītu kaut ko pilnīgi citu, ja ne šis traģiskais grūdiens, un vai nesanāk tā, ka vecāki jūs nav atstājuši krāsmatās, bet iedevuši šo skaisto ceļu, kādu šobrīd ejat?
Es darītu kaut ko citu. Bet, ja tu dzīvē piedzīvo lielu traģēdiju un ciešanas, dzīve tev pēc tam atdara ar labu. Šorīt domāju, ko teikt, un sapratu, ka esmu pazemīgi pateicīgs, jo man ļoti daudz ir dots. Paldies visiem, kas man ir atbalstījuši, laikabiedriem un vienaudžiem, ar kuriem man ir iespēja būt kopā. Tas ir ļoti svarīgi. Mēs esam viens otram. To šī ugunsnelaime palīdzēja novērtēt. Tas, ka mēs esam cits citam, ir liela vērtība.
Galerija Istaba, atklājot savās telpās Valtera Dakšas grāmatplauktu, jūs ir pieteikusi kā populāru un brīvdomīgu grāmatu kolekcionāru un izdevēju. Ko jūs saprotat ar brīvdomību? No malas tiešām šķiet, ka jums nav nekādu šķēršļu – kaut ko iecerat un darāt, un arī izdodas. Vai jūs kādreiz ir kavējušas šaubas vai biklums?
Īstenībā es esmu kluss un kautrīgs cilvēks. Vienkārši nevar nedarīt. Tas sanāk tīri sabiedriski. Ja man tas ir jādara, es vienkārši esmu misijā. Ja dzīve man pasaka – tagad ir jātaisa mākslas žurnāls māksliniekiem –, es to izdarīšu. Paskatīsimies, kā mums ies. Es ļoti daudziem varu sagādāt prieku un profesionālu gandarījumu.
Man reizēm šķiet, ka daudzi no manas paaudzes nav īstenojuši savu pilno potenciālu, jo ir aprakuši daudzas savas idejas kaut kādas mazdūšības, pārmērīgas pietātes pret autoritātēm, neticības sev vai pat gļēvuma dēļ, varbūt kļūdos. Vai uzņēmība un rīkošanās ir jūsu paaudzes iezīme? Liekas, ka jūsos ir vairāk pārliecības, ka izdosies, nevis neizdosies.
Par gļēvumu – tā ir ļoti plaša tēma. Latvisko kautrīgumu, no vienas puses, var skaidrot ar sarežģīto vēsturi. Latvijas vēstures gaitā brīvdomātāji un drosmīgie dabūja ciest pirmie. Man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, lai skolās būtu sabiedriskās organizācijas – skauti un gaidas, jebkura jauniešu dome. Es, piemēram, biju Saldus jauniešu domē. Tas palīdz atbrīvoties, atraisīties, uzņemties zināmu līderību. Arī visi jaunsargi. Tagad esmu pieteicies valsts aizsardzības dienestā. Ceru, ka iziešu medicīniskās komisijas pārbaudi un mani uzņems. Man šādā interesantā brīdī, kad atjaunojas valsts aizsardzības dienests, gribas būt kopā ar tautu. Manā dzimtā pa vīriešu līniju visi ir dienējuši. Man šķiet, ka šī ir lieliska iespēja ikvienam cilvēciski pilnveidoties, un es varu daudziem jauniešiem ar savu piemēru parādīt – aizejiet piesakieties dienestā, tas jums personības attīstībā būs nozīmīgs grūdiens. Protams, personība ir jāattīsta, arī es par vadītāju kļūstu, tikai darot dažādas lietas. Saskaros arī ar lietām, kuras es nezinu, un man ir jāizdomā, kā to var darīt. Es arī kļūdos, bet tas ir tikai normāli, jo – kurš daudz dara, arī kļūdās. Ir ļoti svarīgi darīt. Labāk ir izdarīt. Man šodien zvanīja Andris Grīnbergs. Andris par savu dzīvi teica, ka nožēlo vienīgi neizdarīto. Tāpēc vajag darīt pēc iespējas vairāk, lai pēc iespējas mazāk būtu ko nožēlot.
Avīzes Nosaukuma jaunākā numura izdevēja slejā ar spēcīgu Imanta Ziedoņa citātu jūs sveicat dzejnieku 90 gadu dzimšanas dienā. "Dod skaistu gaitu, nezagties, nelavīties, tā lai viņi redz, lai arī viņi grib." Esat nosaucis to par "divu kāju staltās muguras un taisnās muguras vertikāli". Vai Imants Ziedonis jums ir iedvesmojošs?
Jā, ir iedvesmojošs. Meistaram šogad ir 90 gadu jubileja. Paldies arī Žanetei Grendei, kura vada Imanta Ziedoņa fondu Viegli. Man ļoti būtiska bija tā diena, kad Ziedonis nomira, jo es tajā dienā lasīju Ziedoņa izlasi Ceļmallapas. Tā bija īpaša sajūta, ka tu lasi viņa dzejoļus un uzzini, ka šis cilvēks ir nomiris. Tādā ziņā ir ļoti svarīgi cildināt personības. Ziedonis arī ir cilvēku vienotājs, pulcinātājs un visa mūža garumā ir darījis ļoti iedvesmojošas lietas, piemēram, izveidojis dagerus jeb dižkoku atbrīvotāju grupu. Ziedonis ar saviem darbiem, darbaspējām un piemēru ir audzinātājs. Nav jau noslēpums, ka daudzi Ziedoņa dzejoļi ir audzinoši. Zināma vērtību ielikšana sabiedrībā ir vajadzīga. Savā paaudzē novēroju – man ir daudz talantīgu draugu, kuriem varēja būt par kripatiņu vairāk dzīvības apziņas vērtības. Piemēram, elementārā jautājumā, ka nelietojiet narkotikas! Tas izposta un sagandē jūsu dzīvi.
Tas tiešām ir tik izplatīti?
Rīgā mākslinieku vidē tas ir ļoti izplatīti.
Smagās narkotikas?
Dažādas. Es negribu tajā iedziļināties. Vērtības ir jāatrod pašam sevī.
Runājot par audzinošiem dzejoļiem, daudziem jauniem cilvēkiem ir tāds dzīves posms, kad audzinoša intonācija atgrūž un burtiski riebjas, daudz tuvāka ir ironija, pašironija, melnais humors, dažāda stilošana u. c. Kā tad jaunos cilvēkus uzrunāt? Kā palīdzēt ielikt pamatu, bez kura tomēr ikviens ieslīgst kaut kādā apjukumā un pašiznīcībā? Cik tad ilgi smīnēsi un spēlēsies?
Te mēs nonākam pie sabiedriskajām organizācijām, kas ir ļoti svarīgas. Darbs ar jauniešiem ir milzīgi svarīgs. Tā, lai idejas nāktu no viņiem pašiem, no viņu vides. Lai paši gribētu. Tādā ziņā Avīzes Nosaukums ir absolūti unikāls izdevums. Neviens nesaņem atalgojumu. Visi to dara, jo viņi grib to darīt. Mēs gribam parādīt, ka arī tā var.
Tas ir brīvprātīgais darbs?
Tas ir brīvprātīgais darbs. Tā ir sabiedriskā vērtība. Protams, vienā brīdī mēs varam saņemt Kultūrkapitāla fonda finansējumu, bet svarīgi ir parādīt, ka mums pašiem to vajag neatkarīgi no finansējuma, ka tas aug no mūsu pašu milzīgās vēlmes būt radošiem un brīviem un piepildīt sevi.
Cik zinu, Avīzes Nosaukums radies pēc žurnāla Avots precedenta ar žurnālu Vāks, kura maketā bija ierakstīts: "Te būs vāks", līdz kādam no redakcijas šķita – pag, tas tak lielisks nosaukums! Ar šo ir līdzīgi?
Jā, ir līdzīgi. Mums arī maketā bija ielikts "avīzes nosaukums", atcerējos stāstu, ko biju dzirdējis, un teicu – lai paliek Avīzes Nosaukums. Mākslas žurnālu ir līdzīga doma saukt par Māxlas Žurnālu.
Kā jūsu darbībā sadzīvo šādi improvizēti radoši momenti ar stingru biznesa plānošanu un mērķtiecību? Kādās proporcijās ir spontanitāte un analītiskais, loģiskais prāts?
Pirmkārt, ļoti svarīga īpašība ir intuīcija – sajust, saost, uz kuru pusi ir jādodas. No fona informācijas, ko tu uzzini, intuitīvi izvēlēties ceļu, pa kuru ir jādodas. Kad intuitīvā izvēle ir notikusi, ir jādarbojas pēc zināmām likumībām. Tāpēc man patīk klasiski koncepti, jo klasika vienmēr darbojas – visstabilākais ir galds ar četrām kājām. Tā ir arī ar žurnāla izdošanu – lai iznāktu jebkurš periodisks izdevums, pirmkārt, ir jāievēro ražošanas nosacījumi, otrkārt, izplatīšanas nosacījumi, redakcijas darbs. Tā tas notiek, vienkārši pēc šīm likumībām ir jāstrādā.
Intervijas oficiālais iemesls ir jaunizveidotais Valtera Dakšas grāmatplaukts galerijā Istaba. Pastāstiet, lūdzu, kas tas īsti ir?
Paldies galerijas saimniecei Lindai Lūsei! Mēs ar Rolandu Laķi runājām, ka vajag Latvijā izplatīt grāmatplauktus. Es ikdienā bez maksas izvedu grāmatas, un man ir grāmatu antikvariāts, kas palīdz uzturēt grāmatu izdošanu. Lietotās grāmatas no finansiālās puses ir spēcīgs atbalsts. Neatkarīgi no tā, ko mēs ar Rolandu bijām runājuši, Linda izdomāja, ka Istabā vajag Valtera Dakšas grāmatplauktu, jo viņai cilvēki sāka ieteikt, ka vajag tirgot Avīzes Nosaukumu un vajag Valtera Dakšas grāmatas. Linda teica – ā, es nemaz nezināju, ka tas klusais un kautrīgais cilvēks ir Valters Dakša, kas nāk pie manis.
Grāmatas no šī plaukta tiks tirgotas?
Jā. Noteikti nenesiet uz Istabu lietotas grāmatas. Internetā viegli var atrast manu telefona numuru, un mūsu komanda aizbrauks pie jums un izvedīs grāmatas, traukus un fotogrāfijas. Istabā varēs atrast izdevniecības grāmatas, žurnālu, mēnešrakstu Avīzes Nosaukums un no janvāra – arī Māxlas Žurnālu. "X" – par godu Jurim Kunnosam.
Papētīju Valtera Dakšas plauktu – galvu reibinoša dažādība. Kā jūs veicāt atlasi, ko šī izlase izsaka? Tā raksturo jūs?
Man gribējās atnest to, kas pašam ir mīļš. Protams, mīļas ir izdevniecības grāmatas un visi izdevumi. Man mīļi izdevumi ir Rakstnieki par literatūru, sērija Dzīvesstāsts, Janīnas Kursītes grāmatas, arī dažādas grāmatas par bibliogrāfiju, kas ir pieprasītas un vajadzīgas. Vienkārši foršas grāmatas.
Plaukts piedāvā iegādāties arī leģendāro žurnālu Avots. Mēnešraksta Avīzes Nosaukums un Avota pirmos numurus šķir 34 gadi, bet pēc sava gara abus izdevumus, manuprāt, kaut kas sarado. Bez minētās paspēlēšanās ar nosaukumu vai Avots jūs kā citas paaudzes cilvēku ir iedvesmojis un ietekmējis arī dziļāk?
Īstenībā tas ir plašāks stāsts par periodiku. Tas man nāk no vecākajiem kolekcionāriem, kuri krāja periodiku. Pie viņiem varēja redzēt dažādu preses izdevumu komplektus. Tas mani ļoti iedvesmoja – apjaust, kas ir bijis līdz šim. Piemēram, Nacionālajā bibliotēkā, ja preses izdevums ir digitalizēts, jūs to nemaz nevarat dabūt rokās un apskatīties. Tad ir jāiet uz Misiņa bibliotēku, kur, paldies dievam, ir vecā sistēma un var dabūt izdevumu uz rokas. Mani ļoti lielā mērā ir iedvesmojusi angļu valodā izdotā Džeimsa Feizera grāmata par grāmatu dizainu starpkaru Latvijā. Tā mani iedvesmoja ar avangarda vākiem un estētiku, ekspresionismu – tie ir spilgti, krāsaini, izdevumi ir cilvēkus iesaistoši un pasauli pārveidojoši. Man likās forši, ja var izdot kaut ko pasauli pārveidojošu. Arī 80. gadu un 90. gadu beigu izdevumi ir tādi, kas rada jaunu pasauli, piesaka nebijušo, aizliegto, izceļ gaismā, tas ir jaunas paaudzes pieteikums. Viņiem bija tikpat gadu, cik mums tagad, – ap divdesmit pieciem, trīsdesmit. Manai vecāku paaudzei apstākļi bija ļoti forši – Preses nama iespējas. 90. gados no žurnāla Santa redakcijas varēja uzbraukt uz žurnāla Rīgas Laiks redakciju. Tā bija fantastiska iespēja savienot dažādību. Man pašam mīļa ir sabiedrības integrācija. Noorganizēt, lai satiekas tie, kuri nesatiekas ne žurnāla vākos, ne dzīvē. Atklāt arī visādas jaunas vietas.
Vai jūs spējat iztēloties apstākļus, kādos strādāja Avots? Vai saprotat, ko nozīmēja cenzūra? Jūs esat izdevis franču numuru, kas bija arī veltījums t. s. franču grupai, kuru padomju režīms sodīja.
Esmu par to daudz domājis. Pirmām kārtām to sajutu no vecajiem kolekcionāriem, kuriem dzīvokļos bija bijušas kratīšanas, izņemtas aizliegtās grāmatas un par kuriem rakstīti ziņojumi čekai. Daži bijuši arī apcietināti un izsūtīti. Pie manis nonāca daļa no Ināras Kaijas Eglītes bibliotēkas. Viena no grāmatām ir franču dzejas antoloģija Es tevi turpinu ar tulkotājas Maijas Silmales ierakstu. Viņa bija no franču grupas un tika izsūtīta. Antoloģija Es tevi turpinu ir interesanta ar to, ka šī dzejnieku grāmata, kad tiek pie jauniem cilvēkiem, veic viņu dzīvē poētisku apvērsumu, un viņi paši bieži kļūst par dzejniekiem. Nozīmīga draudzība man ir bijusi ar Ilgoni Bērsonu, kurš strādāja komisijā, kas izņēma grāmatas no aizliegto grāmatu saraksta. Līdz pat vēlajiem 80. gadiem šie saraksti bija aktuāli. Ilgonis bija viens no cilvēkiem, kurš balsoja, ka, piemēram, Čaka Mūžības skartie ir jāizņem no aizliegto darbu saraksta. Pie Ilgoņa esmu redzējis 40. gadu aizliegto grāmatu sarakstu, 1941. gadā jau nacistu aizliegto grāmatu sarakstu un atkārtotās padomju okupācijas aizliegto grāmatu sarakstus. To es redzu arī tagad, bez maksas savācot grāmatas no iedzīvotājiem. Cilvēkiem mājās ir daudz samizdatu. Bieži tie tiek izmesti ārā, jo necili izskatās – ar rakstāmmašīnu pārrakstītas A4 lapas. Bieži vien arī neiesietas. Tā bija darbība, par kuru reāli varēja apcietināt. Vēl pat 80. gados. Tāpēc ir sajūta, ka brīvība ir ļoti trausla un vērtīga. Citām paaudzēm ir bijis jāsaskaras ar to, ka ne visu drīkst. Šobrīd valda pilnīga visatļautība.
Esat stāstījis, ka sākums ir bijis tāds, ka vienkārši esat klauvējis pie durvīm, iepazīstinājis ar sevi un lūdzis dalīties ar grāmatām. Interesanti, vai šī pilno grāmatplauktu tradīcija mājās neizsīkst?
Tas tāds sarežģīts jautājums, jo kādu laiku neesmu klauvējis pie cilvēku durvīm. Atsaucība bija fantastiska. Es redzēju, kā dzīvo cilvēki – no pilnīgas nabadzības līdz bagātībai –, un visi man deva grāmatas. Gandrīz katram bija ko iedot. Paaudžu piegājiens, protams, atšķiras. Iepriekšējām paaudzēm, kad nebija interneta, grāmata bija kaut kas daudz vairāk. Padomju dzīvokļos var redzēt, ka bibliotēka īstenībā ir brīvības patvērums. Tu vari sapirkt daudz grāmatu un šo grāmatu lapaspusēs doties ceļojumos un bibliotēkas ietvaros domāt aizliegtas domas. Bibliotēka bija logs uz brīvību. Mūsdienās tas ir daudz lietišķāk. Cilvēkiem ir plašas intereses. Tāpēc joprojām jebkurā mājā nonāk vai nu Žiga ceļojumi, vai kāda pavārgrāmata. Ja cilvēkam ir padziļinātākas intereses – tad jaunākā literatūra. To es redzu arī kā izdevējs, ka ir jānovērtē uz papīra drukātais. Pirmkārt, tas nozīmē kvalitāti, otrkārt, citu izteiksmes veidu nekā internetā. Papīrs kā formāts pieprasa aizpildīt laukumu ar kvalitatīvu saturu un redakcijas darbu. Tas ir ļoti būtiski, un to vajag atbalstīt. Tāpēc arī politiski derētu par to iestāties. Piemēram, Vācijā preses izdevumu izplatīšana ir par brīvu. Periodiskos izdevumus pasts piegādā bez maksas. Nonākam pie punkta, ka izdevējdarbība nozīmē, ka tev ir jāieņem arī kāda politiskā stāja un jāsaka – hei, palīdzēsim izdzīvot drukātajam vārdam, lai cilvēkiem tas būtu lētāk un izdevējiem – izdevīgāk, lai tā gara gaisma sasniegtu cilvēkus. Es nevainoju valsti. Tā ir katra paša individuālā stāja. Par Latviju gribu teikt, ka sava valsts ir liela vērtība. Mēs vislaimīgākie esam šeit, un mums šeit ir vislielākās iespējas. To es ikvienu aicinu novērtēt. Šeit mēs, latvieši, vienmēr būsim vispieņemtākie, mums būs vislielākā politiskā un saimnieciskā vara. Sava valsts ir brīnišķīgs rīks, ko mēs paši varam veidot. Tāpēc ir svarīgs dialogs, kāda tad ir mūsu sabiedriskā vienošanās par savu pagastu, pilsētu un savu māju. Tas ir saliedētības jautājums. Ir jāiestājas par latviskajām vērtībām kā vienotu veselumu un spēku. Atšķirības, kas valda sabiedrībā, ir milzīgas, bet jāspēj tām paskatīties pāri – kas vieno pensionārus, jauniešus un vidējo paaudzi. Ir jādod iespēja. Neko labāku kā savu valsti mēs vairs nevaram nopelnīt. Tagad tā ir jākopj un jāstrādā.
Šajās brīvības salās, kā sakāt, netrūkst arī dažādu padomju ideoloģijas iekrāsotu darbu, kas ir dāvināti izlaidumos, darba jubilejās un pa citiem ceļiem nonākuši. Kāds ir jūsu siets attiecībā uz grāmatu māksliniecisko vērtību?
Pirmkārt – siets ir tirāža. Jo lielāka tirāža, jo mazāk grāmata ir vajadzīga. Tas attiecas uz ļoti populārajām sērijām Apvārsnis, Ievērojamu cilvēku dzīve un citām masu propagandas sērijām. Es sev esmu izveidojis labu kolekciju, kas ir ļoti specifiska, bet man noderīga. Tajā ir daudz pērļu, ir arī samizdati, žurnālu komplekti, dzejas grāmatu un fotogrāfiju kolekcija. Tālākā nākotnē būtu labi, ja maniem žurnāliem un izdevniecībai būtu sava bibliotēka ar reālu telpu, kur cilvēki var atnākt mazā izglītības tūrē, paskatīties, kas ir bijis, un uzzināt interesantākos stāstus.
Jūsu paša bibliotēka atrodas Saldū?
Jā, tur ir bāze.
Cik istabu tā aizņem?
Piecas. Tas jau vēl nav daudz.
Vai jums ir kādi īpaši dārgumi, kurus gribas izvilkt laiku pa laikam un paauklēt rokās?
Daudz, protams. Vismīļākie ir manas izdevniecības izdevumi, par kuriem jau māca Kultūras akadēmijā un Latvijas Universitātē. Piemēram, par Eināra Pelša grāmatām. Tās ir vismīļākās. Tad ir grāmatas ar personisku stāstu vai vienkārši ļoti skaistas, piemēram, Meistara un Margaritas samizdata izdevums, kas pārrakstīts ar rakstāmmašīnu un iesiets auduma vākos ar rozēm.
Vai iznāk laiks arī lasīt, ne tikai krāt?
Ar grāmatām iznāk strādāt. No vāka līdz vākam izlasīt sanāk diezgan maz.
Jūs esat viens no varoņiem režisora Matīsa Kažas 2020. gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā Klejotāji. Vai uzskatāt sevi par klejotāju arī šodien?
Mans cietoksnis un bāze vienmēr būs Saldus, kur ir manas mājas, kur es aicinu draugus ciemos, kur ir mana dzīve. Un tad man ir Rīgas dzīvoklis, kas saistās ar profesionālo dzīvi. Esmu tuvu un sasniedzams. Klejošana, protams, notiek. Es braucu pa Latviju, un mani kolēģi brauc. Klejot var dažādi. Viens klejojums ir doties piedzīvojumos pasaulē, otrs – ir doties piedzīvojumos tajā, ko tu vari izdarīt un paveikt. Šie klejojumi šobrīd ir kļuvuši interesantāki – izpētīt, ko tu ar draugiem un laikabiedriem vari kopā izdarīt. Tādā ziņā tā joprojām ir klejošana.
Vai tā ir misija visam mūžam? Kas varētu mainīt jūsu dzīvesveidu?
Tīri cilvēciski vislielāko piepildījumu dod ģimene, attiecības, bērni. Profesionālā darbība ir tikai pēc tam. Pirmajā vietā jābūt cilvēciskajām lietām, kas mums visiem ir kopīgas un sniedz vislielāko gandarījumu.
Kam tic kolekcionārs?
Pirmais prātā nāk, ka kolekcionāri dzīvo ilgāk, jo kolekcija vienmēr vilina pēc nākamās grāmatas (kaut ko vēl iekārot, bet nedabūt).
Novēlu jums satikt tikpat traku cilvēku, kurš negribētu atņemt jums jūsu misiju un grāmatas. Tā būtu ideāli?
Tā būtu ideāli.