Kādas ir sajūtas, saņemot Purvīša balvu?
Vakarā pēc ceremonijas bija tiešām grūti saslēgties ar realitāti. Arī stāvot uz skatuves, nespēju to īsti aptvert, jo balvas saņemšana bija milzīgs pārsteigums. Taču nākamajā rītā pamodos vienkārši ļoti priecīga, un tas prieks ir tāds mierīgs un dziļš – kā saulainā dienā peldēties dīķī, kad daba apkārt dūc, zied un smaržo pēc vasaras. Joprojām ir grūti noticēt, ka starp visiem Purvīša balvas laureātiem tagad būs arī mans vārds, jo tās ieguvēju vidū ir daudz mākslinieku, kurus ļoti cienu un apbrīnoju. Pirms balvas pasniegšanas ceremonijas, sēžot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja skaistajā trešā stāva vestibilā, domāju, kā bērnībā sapņoju kļūt par mākslinieci. Tur, tieši aiz muzeja, bija manas bērnības smilšu kaste, jo netālu dzīvojām. Un tagad esmu te, otrpus lodziņiem, un jau vienkārši būt finālistu vidū ir kaut kas ļoti liels.
Kā jums šķiet, ko dod šīs balvas iegūšana?
Praktiski tā ir iespēja kādu brīdi pilnvērtīgi pievērsties mākslai, nesatraucoties par to, kā nākamajos mēnešos izdzīvot. Drošības izjūta, ko nekad iepriekš dzīvē neesmu jutusi. Šogad gan man ir ļoti paveicies saņemt Valsts kultūrkapitāla fonda jaunrades veicināšanas stipendiju, bet tāpat visu laiku bija satraukums, kā apvienot mākslu ar izdzīvošanu nākamgad. Īpaši jau tāpēc, ka, sākot strādāt pie nākamā projekta, sapratu: daudzas lietas ir daudz laikietilpīgākas, nekā plānoju, un visu iecerēto gada laikā paspēt nav iespējams.
Par balvu vēl nozīmīgāki noteikti bija visi labie vārdi no starptautiskās žūrijas un skatītājiem, un tieši tā dēļ vēl jo vairāk gribas turpināt strādāt. Ar to ticību sev ir, kā ir, bet sarunas pēc balvas saņemšanas – tas ir tā, it kā kāds mīļš cilvēks būtu iedevis termosu ar saldu tēju un paša smērētām maizītēm pirms došanās garā pārgājienā. Kā omes rabarberu maize pēc kartupeļu talkas.
Ar ko jums pašai ir bijusi nozīmīga šī izstāde?
Šī ir mana pirmā personālizstāde. Pirmā reize, kad vienkārši pati savā nodabā pie kaut kā strādāju, nezinot, kad, kur un kā tas kādreiz realizēsies. Pirmos darbus Dievs Tēvs Debesīs uzgleznoju, kad mācījos vidusskolā, un visus šos gadus prātā risināju tēlus un simbolus, detaļas šim darbam. Pašā sākumā jau tētis vēl nebija debesīs un es pat neticēju Dievam, bet jau toreiz Viņā saskatīju to siltumu un dievišķumu, ko gribas izstāstīt citiem.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 30. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!