Es esmu tulkotāja, es varu, lūk, saņemties un – vāji – pārtulkot daļu no gara Džorijas Greiemas dzejoļa. Es varu kaut ko nedaudz atsvešinātu, to, kur visas manis nav klāt. Lūk, to, kas bija mums ar Andru, man nekādi neizdodas pārtulkot vai noformulēt, tik ļoti liela daļa no manis tas bija. Ir.
Glābiņu meklējot, cerībā vienkārši copy/ paste kaut ko pārnest, ieskatījos tabulā, kurā rakstījām viena otrai katru dienu, reizēm vairākas reizes dienā, gadus desmit. Kādreiz pat runājām, ka varētu no tās kaut ko izveidot un kopā uzstāties Prozas lasījumos. Nu, nezinu vis. Netulkojas. Es neprotu.
Varu tikai primitīvi aprakstīt: katru dienu sajust, ka otra ir tepat blakus. Ka atsauksies. Ka zinās, sapratīs, uztvers, palīdzēs. Ka nav nekā, par ko nevar runāt – ne pārāk sīka un ikdienišķa, ne pārāk sarežģīta, eksistenciāla, būtiska. Ka ir šī kopīgi izveidotā pasaule, kurā var iekāpt un aizmirst tās otras, ārējās pasaules šausmas, netaisnības, sīkos un lielos kreņķus. Nē, nevis aizmirst – pārstrādāt, padarīt par kaut ko apjaušamu un pārdzīvojamu. Kopā. Ir gandrīz neticami, ka kaut kas tāds ir bijis iespējams. Bet vēl neticamāk, ka nekad vairs nebūs.