Šeit viss ir pilnīgi savādāk – par jauno romānu Hohma (izdevusi Dienas Grāmata – U.A.), salīdzinot ar stāstu krājumu Pilsētas šamaņi (2016), saka Svens Kuzmins. Viņš arī etīžu teātra Nerten režisors un aktieris (jaunā izrāde Gribētos piebilst jau svētdien Zirgu pastā plkst. 19), literārā raidījuma Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru autors (LR1). Šķirstot grāmatu, kurai pats ir arī mākslinieks, viņš priecājas, ka šoreiz nodaļu virsraksti ir rokrakstā. Daudz labāk. Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodā. Hohma ir autora pirmais romāns. "Šis ir pamatīgs mēģinājums atkāpties no klasiskās formas daudz vairāk, nekā man tas ir izdevies iepriekš. Uzreiz aiziet pilnīgā avangardā pārlēcienā ir ļoti riskanti. Tas prasa milzīgu sagatavotību," saka Svens Kuzmins.
Pareizā autora versija romānā iekodēta neesot. Rakstniekam patīk, ka pēkšņi kāds uzrāda to, kas, pēc viņa domām, tekstā nemaz nav bijis. Visvairāk Svens Kuzmins cer, ka lasītāji pamanīs apslēptās saistības, jo "atsevišķie dzīvesstāsti ir savīti smalkiem diedziņiem". Lai gan "nevar jau prasīt, lai cilvēks saprot tavus privātos simbolus", autors piemetina kuzminiskā dzīves smagumu atbrīvojošā pašironijā.
Talsi vai Jorkšīra
"Es bieži esmu domājis, vai ir iespējams uzrakstīt grāmatu, kas pilnībā sastāv no spilgtiem pirmajiem teikumiem, – tādiem, kas paver bezgalīgas iespējas un liek izlasīt nākamo teikumu, un tas savukārt ir tik aizraujošs, ka liek izlasīt vēl vienu... un tā tālāk. Hohma manā skatījumā ļoti pietuvojas šim ideālam. Darbs, kas uzrakstīts ar tik bagātīgu iztēli, ka ik teikums šķiet tikpat svaigs un rotaļīgs kā pirmais," par romānu izteicies Miks Koljers. Visfascinējošākā ir rakstnieka intonācija, kas brīžam liek tev justies tā, it kā tu būtu saēdies halucinogēnās sēnes, te iemet tik smeldzīgā dvēseles reālismā, ka bezmaz jānotrauc asara, un tas viss vienas rindkopas telplaikā. Svens Kuzmins kā dejojošs bārmenis brīvi jauc kopā komisko un traģisko, sirreālo un absurdo, par dekorācijām izvēloties precīzi atpazīstamo 90. gadu Latvijas realitāti, kur Ļeņina pieminekļa vietā tiek uzvilkta Uncle Ben’s reklāma ar starojošo onkuliņa seju. Šo spožo detaļu, kas mirklī uzbur attiecīgā laika garšu, rakstnieks esot noskatījis kādā lauku bodē.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 20. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!