Izstādei Procesa artefakti Oto Holgers Ozoliņš veido konstrukciju uz ZIL 130 kravas automašīnas šasijas kabīnes. Lai gan tā ir statiska, konstrukcija iecerēta kā pārvietojama un rotaļīga atsauce uz mobilitāti un pārvietošanos, kā arī turpinājums Ozoliņa pētījumam par struktūru kā vienlaikus ierobežojumu un katalizatoru. Konstrukcijas iekšiene ir sterila - apzināta norāde uz baltā kuba galerijas konvencijām. Vienlaikus šī struktūra ir arī funkcionāls patvērums ar krāsni, kas nodrošina pietiekamu siltumu telpai.
Ozoliņa prakse balstās procesā orientētā tēlniecībā, kur būtiska nozīme ir personīgajai izaugsmei un bezdarbības pārvarēšanai. Mājsēdes laikā viņš 400 dienas pēc kārtas katru dienu greba koka karoti - process noveda pie viņa pirmās personālizstādes. Šī disciplinētā pieeja, kas balstīta ieradumu veidošanā, vēlāk ir paplašinājusies dažādos mēģinājumos - uzbūvēt laivu, atmest smēķēšanu, noskriet maratonu un pabeigt Dzelzs vīra triatlonu. Katrs no šiem procesiem ir mainījis viņa izpratni par to, kā forma var izaugt no atkārtojuma un ierobežojuma. Izstādē TUR mākslinieks turpina šo izpēti, pārvēršot malkas vākšanu ikdienas rituālā un mākslinieciskā rituālā, vienlaikus pētot, kā šādu darbību iespējams ievietot izstādes kontekstā.
Neilgi pirms izstādes atklāšanas un visā tās norises laikā, Ozoliņš ik dienu klīdīs pa Rīgas ielām, meklējot malku krāsns kurināšanai. Vākšana Latvijas kultūrā ir dziļi iesakņojusies prakse, kas visbiežāk saistīta ar sēņu vai ogu lasīšanu mežā. Šeit šis rituāls tiek pārcelts pilsētvidē, pārvēršot to par izdzīvošanas performanci. Pārtikas vietā mākslinieks vāc kurināmo, iegūstot no urbānās vides to, kas nepieciešams gan dzīvības, gan mākslas uzturēšanai.
Kuba iekšiene atsaucas uz baltā kuba galerijas telpu. Krāsns ir gan utilitāra, gan tēlnieciska, un tā iezīmē telpas kodolu. Apmeklētāji ieiet no aizmugures, kur pie sienas izvietots liels saplākšņa audekls. Uz šīs virsmas Ozoliņš iezīmē katra koka gabala kontūru pirms tā sadedzināšanas, veidojot abstraktu un nepārtraukti mainīgu zīmējumu. Cits zīmējums ir karte, kas fiksē koksnes atrašanas vietas un noietos maršrutus, savienojot estētisku kvalitāti ar abstraktu informāciju. Uz palodzes atrodas stikla burka ar ūdeni un dīgstošu sīpolu. Tā ir Ozoliņa bērnības atmiņa, kā arī atjaunotnes un pacietības simbols. Kamēr krāsns patērē koksni siltuma radīšanai, sīpols lēnām aug, piedāvājot vizuālu un konceptuālu pretstatu. Viens process iznīcina, lai uzturētu, otrs kopj, lai augtu. Netālu muzeja teksta formātā izvietotas instrukcijas, kurām Ozoliņš seko, atklājot savu disciplīnu gan kā rituālu, gan artefaktu. Šī prezentācija sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem, kuros process un dokumentācija kļūst neatdalāmi no gala objekta.
No TUR telpā savāktas koksnes un materiāliem, kas palikuši no citām izstādēm un ZIL 130 šasijas fragmentiem Ozoliņš veido nelielas skulptūras. Šie darbi top tikai pēc tam, kad krāsns ir iekurināta un dienas uzdevumi pabeigti. Ievērojot sev izvirzītos rituālus, mākslinieks rada apstākļus savai mākslinieciskajai praksei. Skulptūras, kas izvietotas uz kuba ārpuses, atgriežas plašākajā TUR izstādes telpā kā daļa no Exhibition Edition - darbu sērijas, kas pieejama iegādei par cenu līdz 100 eiro. Katrs no šiem darbiem ir taustāms ilgstoša procesa nosēdums un apliecinājums Ozoliņa pārliecībai par mākslu kā ilgstošas uzmanības aktu.
TUR ir laikmetīgās mākslas telpa Rīgā, kas veidojas dialogā starp māksliniekiem, kuratoriem un pašu telpu. Tā atrodas plašā, kuba formas telpā bijušā industriālā ēkā. TUR izstādes top ciešā mijiedarbībā ar telpu un tās neapstrādāto struktūru, mērogu, gaismu, faktūrām un mainīgajiem apstākļiem. Tā vietā, lai telpu uztvertu kā neitrālu ietvaru, TUR aicina māksliniekus sadarboties ar to kā ar līdzradītāju, uzsverot sadarbības un jutīguma attiecības.