Informācija gāž no kājām. Iestājas uztveres blokators – feisbukā pat visus saturīgos un intelektuālos rakstus skrullēju tik uz priekšu un tā arī vairs pie tiem neatgriežos. Esmu ievērojusi, ka man labāk der metode – norobežot šaurāku teritoriju – nomest zemē akmentiņu un izpētīt rūpīgi tā apkārtni, lai cik neliela tā būtu. Tā kādā drēgnā novembra dienā devos uz Londonas Viktorijas un Alberta muzeju (priecājos, ka neesmu snobs un nesmādēju arī demokrātiskus tūrisma galamērķus), lai apskatītu visas aktuālās izstādes pēc kārtas. Bija interesanti. Vairākas no tām jau beigušās, par dažām, kas turpināsies vēl jaunajā gadā, – pastāstīšu.
Ūdenskritums un mačetes
Vēl līdz 2019. gada 27. janvārim muzejā skatāma izstāde Fashioned From Nature/ Darināts no dabas. Mediji to dibināti nodēvējuši par blokbasteru, jo tai tiešām piemīt visi priekšnoteikumi, lai piesaistītu plašu cilvēku loku – no zinātnieka līdz bērnam. Par kostīmu māksliniekiem un scenogrāfiem nerunājot. Formas ziņā izstāde ir izteikti klasiska. Video un audio izmantojums nav pārspīlēts. Man ļoti patīk šis vecais labais muzeju apmeklēšanas rituāls, kad cilvēki klusi slīd pa telpu, ik pa laikam noliekdamies, lai izlasītu aprakstu vai papētītu tuvāk kādu eksponāta detaļu. Tas laikam būtu pasaules gals, ja skatītāju priekam būtu atļauts "interaktīvi mijiedarboties" ar šiem gadsimtiem senajiem modes un dizaina priekšmetiem, no kuriem dažs izšūts ar vaboļu spārniņiem, rotāts ar albatrosa spalvu vai darināts no vaļa ribas vai bruņurupuča bruņām.
Izstādē eksponēts vairāk nekā 300 eksponātu laika posmā no 1600. gada līdz mūsdienām, gan izstāstot stāstu par industriālo attīstību, gan izsekojot modes vēsturei, gan izgaismojot ilgo ceļu līdz šodienas sabiedrības centieniem salāgot modes industriju ar ekoloģisko domāšanu. Tauriņu, ziedu, papagaiļu un palmu lapu motīvs audumu apdrukā – tas ir tikai viens neliels akcents izstādes stāstā. Tās veidotāji piedāvā daudz kompleksāku skatu un tēmas interpretācijas iespējas. Skaņu celiņu, precīzāk būtu teikt – skaņu ainavu, kurā tiek iegremdēts skatītājs, zinātniski mākslinieciskā saderībā veidojuši Robs Sentdžons un Tomijs Pērmans (apvienība Dzīvais ūdens). Tajā sajaucas putnu čivināšana, vaļu kliedzieni, ūdenskrituma šņākšana un mačešu klaudzieni, izcērtot tropiskos mežus. Tā nav "dabas mūzika" relaksācijai, kādu var nopirkt grāmatnīcās pie kases. Skaņu ainava nekādā ziņā nav didaktiska, tomēr īsti ērti arī neļauj justies.
Roku darbs un Made in China
Pirmajā stāvā var iedziļināties laikmetā, kad notika dižošanās ne tikai ar kleitām, kuru pašūdināšanai materiāli nereti ceļoja no visas pasaules, bet arī ar rūpniecības un transporta izgudrojumiem. XVII–XVIII gadsimtā drēbnieki visu darināja ar rokām. Cilvēkam no XXI gadsimta redzēt šos dabiskos materiālus – vilnu, zīdu, linu, kokvilnu u. c. – rūpīgos eleganta piegriezuma, ar rokām veidotos darbos ir īsta veldze maņām. Jo īpaši, ja izstādes apmeklējums iegadījies patērētājkultūras augstākā "sasnieguma" laikā. Londonā Black Night/Melno nakti piedzīvo tiešām ar īstu kaisli. Apģērbi tiek histēriski ķerti, grābti, laikoti un mesti zemē, metro vizinās neskaitāmi Primark maisiņi. Lēts kļuvis vēl lētāks. Liekas, pat pa durvīm veļas ārā sviedru un sintētikas aroms. Vai skaisto angļu uzvalku un vestu drēbnieku neķertu infarkts, redzot šīs produkcijas kvalitāti?
No iedvesmas līdz atbildībai
Precīzi izjūtas šajā izstādē aprakstījusi Kārena Deikra (Standart, 18.04.2018.). Viņa saka – nav iespējams, izejot no šīs izstādes, nepamanīt birciņu uz savas žaketes – "Made in China" un līdzīgi gan jau esot lielākajai daļai skatītāju. Jā, tā tiešām ir. Kurators Edvīns Ērmans izstādi veidojis kā izglītojošu ceļojumu, uzdodot jautājumu – ko šodienas modes industrija var mācīties no pagātnes kļūdām? Izstāde ir arī uzskatāms stāsts, kā esam virzījušies komforta, ne skaistuma virzienā.
Viena no interesantākajām izstādes sadaļām ir veltīta XVIII gadsimtam, kad daba un dabas pētniecība, var teikt, bija modē. Dažādos līmeņos – sākot no grāmatu lapās nospiestiem un izkaltētiem augiem, tauriņu ķeršanas un kolekcionēšanas līdz nopietniem zinātniskiem darbiem. Dabas grāmatas ieņēma šodienas bestselleru statusu. Tipiska ilustrācija ir eksponāts – veste ar makakiem, kuras motīvs aizgūts no populāras dabas enciklopēdijas – franču apgaismības laikmeta dabaszinātnieka grāfa de Bifona (1707– 1788) Dabas vēstures, kuru viņš veltījis Luijam XV. XIX gadsimtā tekstila industrija kļūst mehanizēta, līdz ar to dabas motīvi modē un dizainā izplatās ar epidēmisku raksturu. Cits piemērs, kā zinātnes atklājumi ir gājuši roku rokā ar modes industriju, ir angļu ķīmiķa Viljama Henrija Pērkina 1856. gadā iegūtā sintētiski violetā – anilīna – krāsviela.
Eko ādas jaka
Izstādes turpinājums otrajā stāvā veltīts XX gadsimtam un tagadnei. Te jau cits patoss, kuru varētu dēvēt par eiforijas pāriešanu atskurbumā. Liels akcents likts uz vides kustību, atbildīgu un ilgtspējīgu modes industriju, kura aizsākās 70. gados un kurā piedalījušās arī modes mākslas ikonas, piemēram, Vivjena Vestvuda. Tieši viņai pieder uzskats, ka cilvēki nekad vēl nav ģērbušies tik slikti kā šodien. Un tomēr – diez vai kādam šodien skaistuma vārdā būtu dūša pasūtīt sev kleitu, kas izšūta ar vairāk nekā 5000 vaboļu spārniem. Protams, zvīļojošais zaļais ne ar ko nav salīdzināms, bet diez vai vides sargi to spētu pārdzīvot, tāpat kā vēdekli no albatrosa spārna vai mufi no bebra ādas u. tml. Šajā sadaļā varam iepazīties arī ar jaunākajiem dabu saudzējošiem eksperimentiem modes industrijā, piemēram, Ticiāna Gvardīni kolekciju Vegāns (2017), kuru veido apģērbi no eko ādas.
Baisa savā uzskatāmībā ir infografika, kādi resursi tiek patērēti vienam T kreklam. Maršruts ir šāds: Ņujorka–Indonēzija– Bangladeša–Ņujorka. Vienīgie, kam varētu nepatikt šī izstāde, ir lielveikalu un lēto apģērbu ķēžu īpašnieki, jo pirkt jaunu T kreklu pēc šīs izstādes tiešām negribas.
Apmeklēšanas vērta Viktorijas un Alberta muzejā ir arī izstāde, kas veltīta videospēļu estētikai XXI gadsimtā. Atzīšos, lai nu kas, bet videospēles man ir pilnīgi vienaldzīgas. Bet kā tu citādi izkāpsi no slavenā informatīvā burbuļa, nedodoties iekšā svešās teritorijās? Bija vērts. Aizspriedumi un nezināšana dila un drupa.
Vidospēļu pasaule ne tematiski, ne estētiski sen vairs nav tikai žļarkstoša cilvēciņu un dažādu mošķu apšaušana. Daudzi jaunākās paaudzes autori veido videospēles, kas līdzinās poētiskām, eksistenciālu pārdomu pilnām animācijas filmām. Vispārsteidzošākā šķita Kapsēta (indie autori – Oriea Hārvija un Mihaels Samins, apvienība Tales of Tales, 2008). Nekad nebūtu spējusi iedomāties, ka videospēļu varone var būt vecenīte baltā blūzē, garā vestē un mīkstās čībās (prototips – mākslinieces vecmāmiņa), kura ar spieķīti tipina cauri kapsētai, lai atsēstos uz soliņa. Pēc tam jūs viņu izvedat ārā no kapsētas. Emocionāli, lai neteiktu – sentimentāli skaista ideja. Atvainojiet, ja jūs jau visi to zinājāt.
Sapnis bez citrona šķēlītēm
Tie, kas rod veldzi klasiskās mākslas vērtībās, mulst un sakreņķējas laikmetīgās mākslas ekspozīcijās, ieteiktu Tate Britain galerijā (līdz 2019. gada 24. februārim) apskatīties plašu Edvarda Bērna-Džonsa (1833–1898) retrospekciju un iegremdēties melanholijas un citu mīklainu emociju pilnajā prerafaelītu pasaulē, kurā netrūkst arī dramatisma un groteski ekspresīvu figūru, kas izsaka gleznotāja bailes un iekšējās fantāzijas. Ne velti viņa darbi savulaik atstājuši lielu iespaidu uz Dž. R. R. Tolkīnu. Prerafaelītu brālība bija viena no pirmajām modernisma kustībām britu mākslā, īsts avangards, kas starp mūžīgajiem vara katliem, jūrām un kaijām, brūnajām govīm, citrona šķēlītēm un ģimeņu portretiem centās "atminēties, kas mēs esam un kas mākslai iespējams". Aptuveni šādi 1840. gadā, konstatējot glezniecībā ideju izsīkumu un meklējot jaunu ideālismu, prerafaelītismu pamato britu kritiķis Džons Raskins – lielā mērā šī estētiskā virziena ideologs. Izstāde īpaši rekomendējama Florence & the Machine faniem, jo vai tad dziedātāja nav kā izlieta prerafaelītu otas tverta daiļava, gariem rudiem matiem, caurspīdīgu ādu un kā ūdenszālei vijīgu stāvu? Izstādē skatāmas arī Edvarda Bērna-Džonsa dizainera izpausmes dažādos lietišķās mākslas paraugos.
Pats mākslinieks teicis, ka glezno iztēlotu pasauli – "romantisku sapni par to, kas nekad nav bijis un nebūs, gaismā, skaistākā par jebkuru gaismu, kāda jebkad spīdējusi, zemē, kuru neviens nevar raksturot vai atcerēties, bet pēc kuras var tikai ilgoties" (no grāmatas Prerafaelītu ilustrētās vēstules un dienasgrāmatas/The Illustrated Letters and Diaries of the Pre- Raphaelites, Pavilion Books Company, 2018).