Piedāvājot publikai jauno latviešu oriģinālbaletu Antonija #Silmači, tā radītāji visbiežāk atkārtojuši atrunu: "Šīs nav Skroderdienas Silmačos! Uzmanības centrā ir Antonijas un viņas nepiepildītās mīlestības drāma." Ja jau tā, tad es arī sākšu ar atrunu, aizņemoties to no kādreizējās Dienas kolēģes, teātra zinātnieces Zanes Radzobes, kura pirms pāris gadiem Satori publicētā esejā pašā Līgosvētku priekšvakarā pievērsās Rūdolfa Blaumaņa lugas Skroderdienas Silmačos īpašās popularitātes un ritualizēšanas fenomenam. Koncentrēto sociālvēsturisko pētījumu, kurā, protams, norādīts uz atšķirīgajām, t. sk. ideoloģiskajām, šīs Blaumaņa komēdijas interpretācijām gadsimta gaitā, noslēdz secinājums: "Skroderdienas nav iespējams vērtēt. Tās var tikai izdzīvot."
Varbūt tā jārīkojas arī Jura Karlsona un Aivara Leimaņa baleta Antonija #Silmači gadījumā? Tomēr nevar nepateikt, ka daudzējādā ziņā jaundarbs ir veiksme. Jo īpaši – Jura Karlsona mūzikas, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas (īstas, dzīvas Piebalgas dabas!) un Annas Heinrihsones gaumīgi un asprātīgi stilizēto kostīmu dēļ. Lielai daļai publikas patiks arī neoklasiskā horeogrāfija ar raksturdeju elementiem. Līdzīgi kā Mārtiņa Vilkārša un Arta Dzērves filmētajos tuvplānos brīžiem nonākam milzīgu paparžu un savvaļas naktsvijoļu reibinošajā pasaulē, tagad tuvplānā pievilksim baleta mūziku.
Antonijas pasaule
Juris Karlsons ir radījis spilgtu, emocionālu un daudzkrāsainu mūziku. Tajā var atpazīt gan viņu pašu – instrumentācijas, stilizācijas un mūzikas dramaturģijas meistaru –, gan citu autoru muzikālās zīmes. Pāri visam ir simtprocentīgi oriģinālais Antonijas vadmotīvs – nesteidzīgā, zīmīgi ilgpilnā melodija, kura baleta ievadā uzrunā melanholiski smeldzīgā obojas tembrā, bet drīz pārceļas arī uz citiem orķestra instrumentiem un kā stīga vijas cauri visam baletam, katru reizi mainoties un žanriski pārvēršoties, un iegūstot arvien jaunas krāsas. Šis ir Antonijas dvēseles atspulgs, tas par Antonijas būtību, iekšējo pasauli un pārdzīvojumiem pasaka vairāk nekā vizuāli redzamais.
Jura Karlsona mūzikā ir perfekti izpildītas arī baleta žanra prasības: mūzika ir dejiska, un te ir gan personāžu duetiem paredzēti liriskie Adagio, gan izvērsts, dramaturģiski mērķtiecīgs Antonijas centrālais, traģiskais solo uz īstenības un ireālas skaņu fantāzijas robežas, gan vitālas un kolorītas latviešu un ebreju dejas. Pat kadriļa, kuru pilsētnieks Rūdis māca saviem vienaudžiem lauku bērniem.
Intonāciju kolekcija
Protams, Juris Karlsons ievijis savā partitūrā visām teātra skatītāju paaudzēm labi pazīstamos mūzikas autodidakta Aleksandra Būmaņa melodiskos motīvus, kurus tolaik tikai 20 gadu vecais jurists sacerēja Blaumaņa Skroderdienu pirmizrādei vēl 1902. gadā. Nu kā gan bez tiem? Te atbilstošajās mizanscēnās tikai nedaudz, taču pamanāmi pavīd gan tituldziesma Skroderdienas Silmačos, gan Cik blēdīgi tie vecāki, gan Lai līgojam, lai svinam.
Protams, jaunā un mazliet neierastā ietvarā, kas izsit no parasta atkārtojuma komforta zonas. Bet ne tikai tas. Juris Karlsons muzikālo zīmju un alūziju meklējumos ir gājis tālāk. Kā postmodernajā mākslas estētikā klājas, partitūra ir pilna arī ar dažnedažādām citām alūzijām. Te latvisko vidi vispirms ar veselīgu humora devu raksturo parodija par latviešu tautas skatuves deju klasiku, kad vecenes (Pindacīša, Tomuļmāte un Bebene), slepus mielodamās ar pankokiem, uz puantēm dejo Gatves deju. Tēlaini, emocionāli un stilistiski daudzslāņainā un daudznozīmīgā muzikālajā kolāžā baleta otrajā daļā ievīts kora ieraksts ar līgodziesmām un vargānu, kura skanējumam šoreiz nevis etnogrāfiski dekoratīva, bet dramatiska loma: kļūst baisi, ireāli naksnīgajā skaņu ainavā izdzirdot dīvaino dūkoņu skaņas pastiprinājumā.
Pīpmanīšas Bebenes mūzikā saklausāma Johana Štrausa graciozā Pizzicato polka, kas mizanscēnu kontekstā pavērsta komiskā gaismā. Savukārt tīņu nedarbus ar bitēm labi atklāj virtuozi virpuļojošais unisons, kurā zinoši klausītāji acumirklī pazīs Nikolaja Rimska-Korsakova Kamenes lidojumu, slaveno instrumentālo epizodi no operas Pasaka par caru Saltanu, kas vēlāk kļuvusi par spožu koncertnumuru. Zāras iznācienā pavīd britu romantiķa Edvarda Elgara motīvs no vijoļvariācijām par ebreju dziesmas tēmu. Un arī tas droši vien nav viss.
Diriģentam Mārtiņam Ozoliņam šoreiz jāpārzina ne tikai mūzika un tās koordinēšana ar baleta soļiem, bet arī kora un vargāna ierakstu integrēšana ritmiski un dinamiski precīzi sabalansētā kopskaņā. Jau paredzu, ka no baleta mūzikas materiāla tā autors vēlāk var izveidot izteiksmīgu, kontrastiem bagātu simfonisku fantāziju vai svītu. Drīzāk jau svītu, jo baleta uzbūvē dominē numuru princips.
Drāma un jautrība
Tātad komponists mazāk dižojies ar savu autora "es" vispārpieņemtajā – individualizētu oriģinālmelodiju un intonāciju radīšanā, bet vairāk darbojies kā dažnedažādu muzikālo zīmju kolekcionārs un pārkārtotājs. Tas viņam izdevies spoži un trāpīgi pat neatkarīgi no tā, cik daudz no šī materiāla pazīst katrs konkrētais baleta skatītājs. Cik daudz skatītājs pamana Karlsona muzikālajā erudīcijas spēlē, atkarīgs no katra personiskās erudīcijas, taču mūzika uzrunās jebkurā gadījumā, jo tā ir tēlaina un dejiska, raksturiem un emocionāliem pavērsieniem bagāta. Vienlaikus tas būtu nenovērtējams ieguvums kolokviju – mūzikas vēstures tēmu kontroldarbu – veidotājiem, taču diez vai kompetenču izglītībā tādus vairs izmanto?
Pats galvenais – Jura Karlsona mūzika, jo īpaši tās žanriskums un trāpīgi īstajā vietā izmantotie orķestra instrumentu tembri, zīmē gan drāmu, gan komēdiju un spilgtus tipāžus. Tie būtu dzīvi arī iztēlē, tikai klausoties vien. Muzikālo kopainu veido plašs spektrs: gan lirika, gan traģisms, gan labestīga parodija un tīši robusta groteska, reālās pasaules un ireālo fantāzijas vīziju tvērums. Īpaši izdevusies gan muzikālajā, gan horeogrāfiski raksturojošajā aspektā ir ebreju trijotne: Ābrams, viņa dēls Joske un viņa izsmalcināti sievišķīgā sirdsdāma jaunā šneideriene Zāra Goldbaum, kuras manierīgajam iznācienam un krāšņajam vizuālajam tēlam ļoti atbilst piesātinātais alta tembrs.
aina
Daina