Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Filmas Nimfomāne recenzija. Melanholija seksa maskā

Dāņu režisora Larsa fon Trīra diloģija Nimfomāne ir ambicioza, bezkaunīga, brutāla, absurda un tabu graujoša

Eiropas art house kino visvairāk mīlētais un nīstais vārds, dānis Larss fon Trīrs, to ir izdarījis – atkal. Radījis filmu, kas ir ambicioza, bezkaunīga, brutāla, absurda, klaji provocējoša, tabu priekšrakstus apgāzoša, vulgāra, erudītu atsauču pārsātināta, asprātīga, pašironiska, kinovalodas ziņā spēcīga, stilistiski drosmīga un radoša, intelektuāli rosinoša un viņa kā režisora ģenialitāti apliecinoša. Tiem, kas seko līdzi kino un mākslas procesiem, gan sen būs zināmas augstās likmes attiecībā uz to, kas šajā darbā solīts un gaidāms. Par to vēstījusi arī iespaidīgā un asprātīgā mediju kampaņa ar plakātiem, kuros "simulēta orgasma" sejas demonstrējuši ne tikai filmas aktieri, bet arī dažādu valstu kinokritiķi.

Šeherezades stāsti

Trīra Nimfomāne. I daļa, kas necenzētajā režisora montāžas versijā (2 h 25 min) pasaules pirmizrādi nesen piedzīvoja Berlīnes kinofestivālā, uz mūsu ekrāniem būs redzama saīsinātā hronometrāžā (1 h 50 min), drīz tai sekos II daļa – formāts, kādā tā jau izrādīta citviet Eiropā. Subjektīvi – šī versija gluži nesasniedz atvēzienu, kāds iespējams garākajā variantā, un ne tā iemesla dēļ, ka būtu zuduši klajākie kadri un epizodes, lai gan trūkst daudzu no tiem, drīzāk gan tā mazliet zaudējusi no vērienīgā iespaida kā veselums.

Sižets ir īsa pārstāsta vērts. Filmas galveno varoni sievieti, vārdā Džo (Trīra mūza arī filmās Antikrists (2009) un Melanholija (2011) – francūziete Šarlote Gensbūra), smagi piekautu un bezsamaņā, tumšā pagalmā atrod pusmūža vīrietis Seligmans (zviedru aktieris Stellans Skārsgords, arī jau spēlējis pie Trīra). Atguvusies viņa pieticīgajā dzīvoklī, Džo Seligmanam līdzīgi kā Šeherezade 1001 nakts pasakās izstāsta savu seksuālo piedzīvojumu odiseju dzīves garumā. Viņas stāstījumu, šo flashback jeb retrospekciju, kurā figurē "nimfomānes" neapmierināmā sāta apmierināšana visdažādākajās formās – gan bērnības rotaļas, gan pusaudžu gadu sekss ar svešiniekiem vilcienā, gan vēlākie intīmie sakari ar 10 vīriešiem ik vakaru, partneru un seksuālo aktu, un to detaļu ilustrācijas –, pārtrauc Seligmana ar tēmu absolūti nesaistītie eklektiskie salīdzinājumi ar makšķerēšanu, matemātiku, bioloģiju un mūziku, kas filmas vēstījumā figurē kā absurda komiskais motīvs un Trīra izaicinošās novirzes no filmas galvenā stāsta.

Šarlote Gensbūra filmā (I daļā) dzirdama galvenokārt kā balss un redzama gultā, zilumiem un nobrāzumiem klāta, sarunā ar Skārsgordu; viņas jaunāko iemiesojumu filmas lielākajā daļā spēlē debitante Steisija Mārtina. Spoža, pat ja īsa, ir Umas Tūrmanes groteskā farsa epizode ar plosīšanos pamestas sievas lomā, Kristians Sleiters (Intervija ar vampīru, 1994) ir pasīvais, traģiskais tēls Džo tēva lomā, amerikānis Šaija Lebafs Džo jūtu objekta lomā ir labākajā gadījumā stūraini manierīgs.

Gandrīz de Sads

Ko gan fon Trīrs dara šajā filmā? Kā filmas autors viņš uzņemas ko līdzīgu marķīza de Sada, brīvdomīgā XVIII gs. franču rakstnieka, lomai: dalot filmu savam rokrakstam tik raksturīgajās nodaļās, Trīrs provocē ar stāstu par jaunu sievieti un viņas neskaitāmajiem ķermeniskajiem, jutekliskajiem ekskursiem, kuros netrūkst puritāniskām acīm šokējošā (savukārt filmas II daļā netrūkst vardarbības). Trīrs noteikti pelnījis uzslavu par to, ka tik atklāti runā par tādu joprojām (!) tabu tēmu kā sievietes seksualitāte, bet tas ir tikai sākums, ja uzdodam jautājumu, kā viņš to dara. Vispirms jau par šī stāsta motīviem: vai filmas galvenā varone nav Trīra rupors, caur kuru viņš paziņo savu, maigi izsakoties, pretrunīgo viedokli par sievieti? Neskaitāmi kritiķi Trīru dēvējuši par sieviešu nīdēju tā iemesla dēļ, kā viņa filmās sievietes tiek mocītas un cieš, pat ja šie tēli saskaņā ar Trīra izteikumiem ir viņa paša alter ego inkarnācijas. Nimfomānē Trīrs pievēršas līdzīgai tēmai kā agrīnajā 1996. gadā uzņemtajā filmā Šķeļot viļņus, kurā Emīlijas Votsones varone nodo das vardarbīgiem seksuāliem kontaktiem, sava paralizētā vīra (Stellans Skārsgords) mudināta, paralēles velkamas arī ar Nikolas Kidmenas Greisas tēlu Dogvilā (2003). Sieviete – upuris figurē arī citās viņa lielākajās filmās: Idioti (1998), Dejotāja tumsā (2000), Antikrists, Melanholija. Tomēr Trīrs netīksminās par vardarbību, arī klaja seksualitāte literatūrā un uz ekrāna (var minēt kaut vai franču režisores Katrīnas Breijā Romanci (1999)) nav nekas jauns. Arī Trīra izmantotos elementus nekādi nevaru nosaukt par pornogrāfiskiem, tikai atklātiem – to mērķis nav "kairinājuma" izraisīšana skatītājos, turklāt šajā laikmetā viena klikšķa attālumā pieejami spēcīgāki kadri.

Izmantojot "amorāla seksa" skandalozitāti, Trīrs runā par neapzināto psihē, instinktiem – plosošiem, tumšiem, destruktīviem –, kuriem ir neiespējami pretoties, arī par vientulību un atsvešinātību.

Nenoliedzami "sieviešu nīdēja" Trīra filmā ir feminisma iezīmes, pat ja deformētā veidā, – tās vēstījums pilnībā pieder sievietei, Džo, tāpat kā viņas ķermenis un bauda, ko viņa no tā gūst, bauda, kuras meklējumi moka, bet no kuras viņa negrib atteikties.

Virtuoza žonglēšana

Trīrs nemoralizē, bet intelektualizē. Pie virtuozās žonglēšanas ar bieza kultūrslāņa faktiem pieder gan atsauces uz trigonometriju, Baha ērģeļmūziku, mūzikas polifonijas teorijām, literatūru – jau minēto de Sadu u. c. franču erotisko literatūru, kā Polīnas Reāžas Stāsts par O, Marselu Prustu, gotisko šausmu meistaru rakstnieku Edgaru Alanu Po, XX gs. amerikāņu erotiskās literatūras klasiķiem Henriju Milleru un Anaisu Ninu, Vladimiru Nobokovu –, klasisko glezniecību, kristietības un sātanisma simboliku, gan smagā metāla mūzikas izmantojums filmas skaņu partitūrā.

Paturot prātā fon Trīra saspīlētās attiecības ar medijiem pēc viņa izraidīšanas no Kannu festivāla saistībā ar šķietami nacistisku (sliktu) joku un viņa ironisko izrādīšanos Berlīnes kinofestivālā, joprojām demonstratīvi klusējot un pozicionējot sevi kā persona non grata, Skārsgorda tēloto Seligmanu, kuram savu stāstu uztic Džo, iespējams traktēt arī kā fon Trīra parodiju par kinokritiķa profesiju. Seligmans, kuram liegts tiešais pārdzīvojums, nodarbojas ar intelektuālu paralēļu vilkšanu, neko nesaprotot no viņam stāstītā patiesās nozīmes, ko var uztvert arī kā brīnišķīgu (pat ja nedaudz ļaunu) Trīra joku.

Neatklājot visas kārtis – filmas I daļa (kuras ar jautājuma zīmi atstātās beigas jūs noteikti mudinās noskatīties arī filmas II daļu) fokusējas uz iekāri, ķermenisko, juteklisko, savukārt II daļa – uz indivīda izolētības sajūtu, vardarbību pret sevi, "normālu jūtu", lai ko tas arī nozīmētu, neiespējamību, melanholiju. Un noteikti ne tikai uz to, jo pavedienu, kurus Trīrs viltīgi atstāj nesasietus, ir ļoti daudz.

Nimfomāne. I un II daļa ir pēdējā filma t. s. Trīra depresijas triloģijā, kurā ietilpst arī Antikrists un Melanholija, un pievienojas pārējām filmu triloģijām viņa karjerā. Ja vien visām depresijām būtu iespējamas tik grandiozas radošās izpausmes.

Larsa fon Trīra (1956) skandālu vēsture

2014. gada februārī – filmas Nimfomāne. I daļa (necenzētā versija) pirmizrādē Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā parādās tikai publiskajā filmas fotosesijā, taču ignorē preses konferenci un sarunas ar žurnālistiem. Fotosesijā novelk jaku, atklājot uzrakstu uz krekliņa Persona Non Grata Cannes International Film Festival.

Preses konferencē neadekvāti uzvedas viens no filmas aktieriem – Holivudas zvaigzne Šaija Lebafs, kurš bez motivācijas pamet preses konferences zāli un vakarā uz filmas pirmizrādi ierodas ar papīra turzu galvā.

2011. gada maijā – Kannu kinofestivālā filmas Melanholija preses konferencē neveikli un nepolitkorekti pajoko – prese un Kannu kinofestivāla vadība uzskata, ka fon Trīrs ir publiski demonstrējis simpātijas nacismam. Par Trīra klupšanas akmeni kļūst jautājums par vācu kultūras un Vāgnera ietekmi viņa filmā Melanholija. Fon Trīrs, kura starptautiskā karjera lielā mērā ir veidojusies, pateicoties ietekmīgā Kannu festivāla atbalstam, tiek atzīts par persona non grata un izraidīts. Par spīti skandālam, filmas aktrise Kirstena Dansta tomēr saņem festivāla Zelta palmas zaru kā labākā aktrise.

2009. gada maijs – par iespaidīgāko Kannu kinofestivāla satricinājumu kļūst Larsa fon Trīra filma Antikrists, kas izmanto ļoti spēcīgus paņēmienus – nāves motīvu, sievietes un vīrieša fiziskās konfrontācijas motīvu u. c. Franču aktrise Šarlote Gensbūra saņem balvu par labāko sieviešu lomu. Trīrs intervijās atzīstas ļoti smagā, mēnešiem ilgā depresijā, kuras rezultāts ir šī filma. Viņam uzkrītoši trīc rokas. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc viņš pats nav strādājis Antikristā ar kameru.

2003. gada maijs – Kannu kinofestivālā notiek filmas Dogvila pirmizrāde. Šajā kinovalodas ziņā eksperimentālajā filmā galveno – Greisas – lomu nospēlējusi Nikola Kidmena, kuras Holivudas karjera tobrīd ir pilnā plaukumā. Preses klātbūtnē fon Trīrs burtiski "izreketē" no Kidmenas publisku solījumu piedalīties arī nākamajā viņa filmā Manderleja. Apjukusī Kidmena piekrīt, taču vēlāk solījumu lauž. Greisu Manderlejā notēlo mazāk populāra amerikāņu aktrise Braisa Dalasa Hovarda. Šīs filmas veido Larsa fon Trīra Amerikas triloģijas pirmās divas daļas. Pēdējā daļa joprojām nav nofilmēta, turklāt fon Trīrs nekad nav bijis Amerikā. Tā ir viņa koncepcija.

2000. gada maijs – filmas Dejotāja tumsā pirmizrāde Kannās. Larss fon Trīrs šokē, īpaši ASV presi, ar radikālu Amerikas klasisko kinožanru un likumu "pārfrāzējumu". Viņa "depresīvais mūzikls" ar "traģisko finālu" atstāj emocionāla šoka efektu. Filmas zvaigzne – islandiešu dziedātāja Bjorka, kura Kannās saņem balvu par labāko sieviešu lomu, – publiski paziņo, ka vairs nekad nestrādās ar "monstrozo" Larsu fon Trīru. Cieņu provokatīvajam režisoram apliecina franču dīva Katrīna Denēva, kura pati ir paprasījusi fon Trīram nelielu lomu šai filmā. Dejotāja tumsā iegūst Kannu festivāla galveno balvu – Zelta palmas zaru.

1998. gada maijs – Kannu festivālā tiek izrādīta vienīgā Larsa fon Trīra filma, kas konsekventi ievēro viņa – un viņa dāņu kolēģa T. Vinterberga – izstrādāto manifestu Dogma 95, kas deklarē dabiskumu, naturālismu un "atgriešanos pie kino patiesās būtības". Filmā izmantoti naturālisma elementi, tā filmēta ar rokas kameru.

1996. gada maijs – Larss fon Trīrs saņem Kannu festivāla žūrijas balvu par filmu Šķeļot viļņus, kas filmēta Lielbritānijā. Britu aktrise Emīlija Votsone nospēlē savas karjeras spilgtāko lomu – jaunu sievieti upuri vīram dota solījuma vārdā. Viena no filmas tēmām – seksualitāte.

1991. gada maijs – ar filmu Eiropa, kas stāsta par nacistu sazvērestību pēckara Eiropā, Larss fon Trīrs piesaka sevi kā spilgtu vizionāru un ellišķīgi talantīgu režisoru. Žūrijas balva Kannās. 

Nimfomāne. I. daļa ****
Dānija. Režisors L. fon Trīrs. Lomās Š. Gensbūra, Š. Lebafs, S. Skārsgords, S. Mārtina, K. Sleiters, U. Tūrmane
Nimfomāne II daļa
No 25. marta 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja