Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā +1 °C
Sniega pārslas
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izrādes Bovarī kundze recenzija. Emma un viņas vientulība

Dailes teātra izrādi _Bovarī kundze _režisors Rolands Atkočūns būvējis ar prātu, maz vietas atstājot jūtām

Sezonas sākums Latvijas teātros iezīmīgs ar centieniem skatuvei pielāgot prozas darbus, ko var ierindot klasikas kategorijā, turklāt dramatizējumus veido paši režisori. Jaunākie piemēri ir Migela de Unamuno Migla Nacionālajā teātrī (režisore Indra Roga) un Mihaila Ļermontova Kņaze Mērija Rīgas Krievu teātrī (režisore Jeļena Čornaja), savukārt mūsu skatītājam labi pazīstamais lietuviešu režisors Rolands Atkočūns pats dramatizējis un iestudējis Gistava Flobēra Bovarī kundzi.

Taustāma piepūle

Dailes teātra skatītājiem klasikas lielinscenējumi varētu būt pietiekams magnēts, un no šāda viedokļa izvēle ir pat vairāk nekā saprotama. Kristīnei Nevarauskai, kuras kontā ne tik ir Skārleta Vējiem līdzi, šī loma pilnīgi noteikti ir pa spēkam, pat ja pirmizrādē šķita, ka aktrise vēl nav simtprocentīgi iejutusies Emmas Bovarī ādā. Arī tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums – režisors lielāko daļu enerģijas ir veltījis inscenējuma izveidošanai, un izrāde vismaz šobrīd tieši tāda arī izskatās – nevis radīta ar iedvesmu, bet būvēta smagā darbā. Šķiet, gluži taustāmi jūtama piepūle maksimāli grodi virzīt uz priekšu sižetu un, kombinējot ainas, balansēt starp konkrētu un nosacītu vidi. Šajā mērķtiecīgajā ainu montāžā aktieriem jāspēj pārvarēt izrādes shēmas rāmjus un pacelties virs tiem.

No prozas teksta dramatizējumā nav izdevies izvairīties, un Šarlam Bovarī kungam – Artūram Skrastiņam – ik pa brīdim doti paskaidrojoši teksti, kas turklāt raksturo Emmas izskatu un uzvedību arī brīžos, kad viņas vīra nav tuvumā, ļaujot interpretēt šo stāstu arī kā vismaz daļēju Bovarī kunga fantāzijas augli. Tas nosver izrādes fokusu, stāstot par Emmu nevis no neitrāla, bet vīra skatpunkta. Artūrs Skrastiņš Bovarī kungu rāda kā visnotaļ patīkamu, iespējams, mazliet garlaicīgu, provincē nonīkušu un mātes varā pārāk ilgi bijušu vīrieti, bet viņā nav nekā tāda, kas Emmā varētu raisīt aktīvu nepatiku. Viņa lielākais trūkums paradoksālā kārtā ir pārāk akla un piedodoša mīlestība, kura negaida nemitīgu pretmīlu un neuzdod jautājumus, kas īsti notiek. Mātes lomā Indrai Briķei nemitīgi jāsūkstās un jāžēlojas, un aktrise šo monotono uzdevumu pilda ar pašcieņu. Lūzuma punkts izrādē ir skats, kurā pusizģērbtais pāris palien zem segas un no tās apakšas atskan mikrofonā pastiprināts vīlušās Emmas jautājums, vai tad šī esot tā kaislība. No šīs ainas var izdarīt secinājumus atbilstoši katra skatītāja fantāzijai – par Šarla neprasmi, robustumu, seksuālo mazizglītotību vai pat potences problēmām. Taču Emmas neapmierinātība ar jauno kopumā stabilo dzīvi sākas tieši no šī brīža.

Patrāpās pa kājām vīriešiem

Atšķirībā no romāna teksta, kurā pietiek konstatēt faktu, ka "no jauna sāka ritēt vienmuļās dienas", vai īsā frāzē raksturot, ka "Šarla sarunas bija seklas un gludas kā ielas ietves", uz skatuves ir jāspēj pārvarēt literārā materiāla vispārīgumu un tas pats efekts jāiegūst caur darbību. Uzdevums ir sarežģīts, un grūti izvairīties no ilustratīvisma. Kristīne Nevarauska Emmas lomā rāda neapmierinātību un vilšanos, taču gluži objektīvi viņai ir grūti pamatot, kas notiek Emmas galvā, kad grāmatās izlasītā un izsapņotā laulības dzīve izrādās daudzkārt prozaiskāka.

Rolands Atkočūns kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi veiksmīgi atrisina problēmu, kā izveidot vairākas darbības vietas un vienlaikus radīt Emmas pasauli. Skatuve sadalīta trīs līmeņos – tuvākais, zemākais un tumšākais ir Bovarī māja, vidū, krietni augstāk, ir "īstā dzīve" ar sabiedrību un, jā, arī mīļākajiem, bet pašā aizmugurē un augstuma ziņā pāri visam ir mākslas un ideālu pasaule (vai man vienam liekas, ka bez papildu simboliem video šoreiz varēja iztikt?), kurā Emma faktiski nonāk tikai pēc nāves un arī tad vienīgi viņas vīra iedomās. Jolantas Rimkutes darinātie tērpi ir eleganti, un kopumā izrādes vizuālais tēls nodrošina, ka Bovarī kundzi labprāt skatīsies tradicionāli risinātu iestudējumu piekritēji.

Sabiedrība izrādē parādās kā vīriešu vai sieviešu grupas, kas ierodas, lai izteiktu padomus varoņiem, īpaši jau Jura Žagara pavedinošajam Rūdolfam Bulanžē. Tie, kas ir "stāvu augstāk" par provinciālajiem Bovarī, pret Emmu izturas neslēpti ironiski. Sabiedrības pārstāvji tiek rādīti visai dažādās atslēgās: kariķēti (Arta Robežnieka mācītājs alkoholiķis Burnizjēns) vai gluži lietišķi (Pētera Liepiņa augļotājs Lerē). Būtiska izrādē ir kalpones Felicitas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) kā Emmas uzticības personas loma. Samērā vienkārša lomas shēma jāpiepilda Gintam Andžānam kā vēl vienam Emmas mīļākajam – Leonam Dipuī, kurš no trausla jaunekļa pārvēršas ciniskā dzīves baudītājā. Grūti ko zīmīgu pateikt par Laura Subatnieka Omē kungu vai tiem aktieriem, kuri atveido kalpus, – viņi vienkārši ir savās vietās. Kopējā notikumu gūzmā kā teju ikdienišķs notikums izvēršas Šarla neveiksme profesionālajā jomā, taču tam būtu jākļūst par vēl vienu būtisku mezgla punktu, kas uz visiem laikiem liek atmest cerības par necilā daktera izsišanos smalkākās aprindās. Tobrīd bijusī sapņainā grāmatu lasītāja Emma jau domā tikai ļoti konkrētās kategorijās – naudas pieplūduma gadījumā viņa gribētu pilnībā nomainīt savu garderobi. Zālē smiekli.

Kas tad īsti notiek ar Emmu? Atbilde, kuru sniedz izrāde, ir visai plakana – viņa garlaikojas, patrāpās pa kājām vīriešiem un ir tiem veiksmīgs laupījums, cenšas dzīves vienmuļību atsvaidzināt ar pirkumiem, iekļūst parādos, nespēj tos samaksāt un padara sev galu. Tas, līdz kam izrāde īsti neizaug, ir iekšējais pamatojums, kāpēc Emma izvēlas mirt. Tā, kā izrādē ir pašlaik, izskatās, ka dzīve bez pietiekamas greznības un komforta viņai neliekas tā vērta, lai dzīvotu tālāk. Drudžainums, ar kādu Emma, gatava bezmaz uz visu, mēģina glābt savu situāciju, ir biedējošs, slimīgi sakāpināts. Kristīne Nevarauska spēlē atdevīgi, bet, manuprāt, skatītājam tā arī neizdodas saprast, kas īsti notiek viņas prātā. Tas, ka atbildes noskaidrošanai jāmeklē Flobēra romāns, pats par sevi nav slikti, tomēr iespējams, ka režisors gribējis stāstīt atšķirīgu versiju, tikai palicis pusceļā.

Bovarī kundze ***
Tuvākās izrādes 2. un 3. decembrī.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja