Lai saprastu Nobela (2003) un divkārtējā Bukera (1983, 1999) prēmijas literatūrā laureāta, dienvidafrikāņu rakstnieka, tagad Austrālijā dzīvojošā Džona Maksvela Kutzē īsromāna Rudens Pēterburgā (The Master of Petersburg/Pēterburgas saimnieks, 1994) ieceres un realizācijas savdabību, ir svarīgi zināt pāris detaļu.
Kaut arī romānā kā galvenais varonis darbojas "īsts" rakstnieks Fjodors Dostojevskis, kurš ieradies Pēterburgā, lai izmeklētu sava padēla Pāvela nāvi mīklainos apstākļos, Kutzē pārliecinošais vairākpakāpju fikciju tīkls meistarīgi demonstrē izdomas un faktu trauslās robežas. Vispirms – Dostojevska reālais padēls Pāvels sveiks un vesels nodzīvoja līdz pat 1900. gadam, kamēr pats rakstnieks nomira jau 1881. gadā. Otrkārt, Kutzē romānā aprakstītais sižets un pat valoda, stils līdzinās "izkopētai" nodaļai Pie Tihona no Dostojevska slavenā darba Velni, kurā Stavrogins iekāro un paved meitenīti Matrjonu, bet grāmatas redaktors Katkovs to 1872. gada Velnu pirmpublicējumā morālu apsvērumu dēļ neiekļāva. Ar Kutzē svētību šis smagais grēks – bērna pavešana netiklībā – nu plosa pašu Dostojevski, atdzemdinot visai izplatītu mītu par kādu kaunpilnu viņa reālās dzīves epizodi (starp citu, par Dostojevska daudzajiem grēkiem un kaislībām runā arī kinorežisors un teicamā seriāla Dostojevskis autors Vladimirs Hotiņenko svaigajā Rīgas Laika numurā). Visbeidzot, stimuls sarakstīt tieši šo grāmatu Kutzē radās pēc traģiska gadījuma paša dzīvē – viņa 23 gadus vecais dēls gāja bojā "nenoskaidrotos apstākļos".
Nonāk plosošās pretrunās
Lai arī Kutzē 20 nodaļās skaldītajam romānam piemīt detektīvgabala cienīga kriminālā intriga (pat divas – kas nogalināja Pāvelu, un – vai un kas notika starp Dostojevski un Pāvela izīrētā mitekļa saimnieces meitiņu Matrjonu?), jēgas ass rotē ap divām krietni "filosofiskākām" tēmām.
Pirmā saistās ar "tēvu un dēlu" jeb elku un sekotāju motīvu, kas atklājas ne tikai Dostojevska visai ekscentriskajās un pretrunīgajās refleksijās par mirušo padēlu Pāvelu, vēl vairāk šis elku un pielūdzēju motīvs jaušams Pāvela un viņa tuva drauga – cara žandarmu vajātā nihilista, Tautas atriebēju slepenās kustības līdera Sergeja Ņečajeva (reāla vēsturiska persona) – attiecībās. Galu galā romāna centrālais personāžs, grozies, kā gribi, ir mirušais. Bet " Pēterburgas saimnieks" nešaubīgi ir visur klātesošais Ņečajevs – ar savu idejiskajā manifestā Revolucionāra katķisms postulēto cilvēku nīšanas, cilvēka kā līdzekļa mērķu sasniegšanai teoriju. Paradokss ir tas, ka rakstnieks (to Kutzē sāpīgi tieši atzīst) arī ir šāds " pīšļu apgānītājs", kas citus dzīvos un mirušos ļaudis izmanto savos darbos kā pirmvielu augstāku – kaut vai māksliniecisku – mērķu sasniegšanā. Kutzē uzdod mūžīgo jautājumu – vai cilvēki cits citam ir līdzekļi vai mērķi? Tieši tāpēc romānā Rudens Pēterburgā būtisks tēlrades elements ir iekšējais monologs, kurā rakstnieks (meta-Dostojevskis) identificējas te ar vienu, te otru personu, nerimtīgi nonākdams plosošās pretrunās. Dostojevskis, teju pie (pa)dēla kapa stāvēdams, iekāro, bet vēlāk arī pārguļ ar īresvietas saimnieci Annu, vienlaikus (kā meta-Stavrogins no Velniem) ar iekāri uzlūkodams tās nepilngadīgo Matrjošu, padēla Pāvela "labāko draugu" (turklāt Dostojevski Drēzdenē gaida sieva). Te viņu moka bezmiegs, te – krītamās kaites lēkmes (Dostojevskis bija epileptiķis), te grauž sirdsapziņas mokas, ja tā var teikt par "iekšējām balsīm", kas skan Dostojevskī un romānā.
Mulsinoši gaumes noslīdējumi
Saprotams, pārcelt tik sarežģītu literāro tekstu uz skatuves nav nieka uzdevums. Dramatizējuma autors ir režisors Pēteris Krilovs, kura interese par Dostojevski ir cilvēciska, profesionāli kaismīga, neizsīkstoša un sena (vērts atcerēties kaut vai viņa tradicionālos Dostojevska romānu teātra lasījumus ar saviem studentiem – leģendāros daugavpiliešu Velnus vai Brāļus Karamazovus Zirgu pastā). Tā ka tēmas ziņā Krilova vēlmi teatralizēt Kutzē romānu var saprast.
Tomēr mulsinošs ir veids, kādā tas tiek darīts. Ir tapusi tradicionāla t. s. psiholoģiskā teātra izrāde, atšķaidīta ar dažām stilistiski dīvainām "inkrustācijām". Piemēram, nav saprotams, kādēļ pirmais Dostojevska un Annas nakts sakars risinās horeogrāfiskā à la Boriss Eifmanis manierē un kālab šī aina – pretēji Kutzē romānam – notiek, Dostojevskim esot dzērumā? Tāpat nav attaisnojama groteskā maniere, kurā ķēmojas abi policisti – mazāk gan Ģirts Liuziniks, bet jo sevišķi ķēmībā pārcenties ir Jānis Vimba – Mihailovs, kādēļ tik neticams un karikatūristisks ir jāpataisa no policijas slēpjošos revolucionāru pāris – Madaras Botmanes Kersti, kas ietērpta uzkrītošās kankaros un atlaiž boi-babas štampu salūtu, un blakus šādai "revolucionārei" klīrīgas, sapucētas kundzītes ar vuāli uz sejas lomā stāv Ulda Anžes tēlotais nomaskējies Ņečajevs – šādus māžus taču policija atšifrētu viens divi. Kādēļ bija jāievieš tik ilustratīvs mirušā Pāvela (Artuss Kaimiņš) rēgs, kura funkcija bija drusku pašaudīties ar kaķeni un parādīties vienā daudzmaz sakarīgā nakts epizodē sarunā ar patēvu, kaut mana sirds brēc un asiņo – kaut šādu sarunu būtu vairāk. Par nabaga Jāni Āmani, kuram nācās tēlot (teatrāli vaikstīties) sirmo ubagu alias policijas ziņotāju Ivanovu, nemaz nerunāsim. Galvenais – šie stilistiskie izklupieni jeb gaumes noslīdējumi – tas ir pilnīgi cita stila teātris nekā pārējā izrāde.
Pie rokas teju ideāli aktieri
Tā vietā, lai konsekventi ietu grūto "runājošā teātra" ceļu, pamazām ievelkot skatītāju romāna aizraujošajā pasaulē, Krilovs savā medus podā pats ik pa laikam iešļāc šādas darvas tējkarotītes. Turklāt Kutzē rakstītajā vismaz es nemanīju nekādas atsauces uz grotesku vai melno humoru, drīzāk gan teksts un dialogi uztverami kā sirreāls, bieži vien pat poētisks teksts (citāts no nakts sarunas ar apkampto meitenīti Matrjonu: "viņš atceras Berlīnes etnogrāfijas muzejā redzēto terakotas skulptūriņu – indiešu dievs Šiva, gulošs, zils, miris, un tam virsū uzlēkusī baisas dievietes figūra – ar daudzām rokām, atplestu rīkli, izvalbītām acīm kaislīgi jājam uz Šivas, cenšoties izvilkt no mirušā ķermeņa viņa dievišķo sēklu").
Krilovam taču pie rokas ir teju ideāli aktieri, kas tieši to – mokošu pašrefleksiju – prot virtuozi iedzīvināt – Ivars Puga Dostojevska lomā ir īstā izvēle, viņš ir gana reāls cilvēks, bet ik mirkli gatavs "pārplanēt" kādā citā teatrālās eksistences dimensijā un būt izkāpināti neirotisks, fizioloģiski pretīgs, paliekot pievilcīgs. Līdzīgi ir ar hameleonisko Uldi Anži (Ņečajevs) – viņš var būt dikti sirsnīgs draugs, savs čoms, taču vienā mirklī var pārtapt monstrozā, ekstātiskā fanātiķī, kurš gatavs ne tikai miesīgu māti nosist, bet asiņainu revolūciju pat mazmājiņā sarīkot. Un Daiga Kažociņa (Anna) – šī mūžīgā sintēze starp Soņečku Marmeladovu un Nastasju Fiļipovnu. Ceturtais izrādes ieguvums, precīzāk – pārsteigums, ir LKA studente Marija Linarte Matrjonas lomā. Patiesa, precīza, jūt un dzird partnerus.
Gala rezultātā trīsarpus stundu izrāde Rudens Pēterburgā ir nopietns, cienījams teātra darbs, kuru mākslas notikumā pārvērst traucē kaut kādi neizprotami, režisoram netipiski, bet liktenīgi force majeure, kas tuvākā skatījumā izrādās šķietami nieki – stila vienotības trūkums un samocītas "inscenizācijas" grabuļi – kā Odesas ebreji teiktu: tanci-šmanci pļus ņenužnij grotesk (dejas-smejas un lieka groteska). Tomēr mierinājumam lai kalpo apziņa, ka Nacionālā teātra OKartes zālē plaukst teātra žanru un sarunas intonāciju daudzveidība. Un tas nav maz, tas ir – daudz.
Rudens Pēterburgā
Režisors Pēteris Krilovs
Nacionālais teātris
Tuvākā izrāde 16. septembrī