Vērtējot Latvijas teātra 2025. gada ainavu, nevar nepamanīt, ka Ukrainā joprojām notiekošā kara fons tiešā veidā uz skatuves gandrīz neparādās. Ukraiņu režisors Vladislavs Troickis Nacionālajā teātrī iestudējis Karali Ibī un citus monstrus, bet arī tas nav gadījums, kad tiešā veidā repertuārā parādītos aktuālā kara tematika. Izrādi par Ukrainas mātēm un sievietēm uz Latviju atveda festivāls Homo Novus, kura apaļajai gadskārtai par godu nule izdota grāmata.
Cita lieta, ka teātri runā par kara priekšnojautām vai norisēm, atskatoties pagātnē un ieraugot paralēles. Personīgi man liels notikums un emocionāls pārdzīvojums ir režisora Toma Treiņa iestudētais Tomasa Manna Burvju kalns Valmieras teātrī. Pie tā, ka šo tekstuāli blīvo un slāņaino romānu vispār ir iespējams iestudēt teātrī, mani iepriekš pieradināja režisors Kristians Lupa Viļņas Jaunatnes teātrī, taču Toma Treiņa radītais pasaules modelis pārliecina ar balansēšanu starp grotesku un eksistenciālām skumjām. Arta Jančevska atveidotais Hanss Kastorps (pelnīta Spēlmaņu nakts balva!) ir trausls varonis, kura tiekšanās pēc globālas mīlestības ir skaists, bet realitātē nepiepildāms sapnis.
Ar sev raksturīgo vērienu Dailes teātrī atgriezies ambiciozais poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, pēc kura izrādes Orākuls gan daļa skatītāju gremzās, ka tehnoloģijas pārlieku dominē. Taču stāsts par mašīnas algoritma varu pār cilvēku savā aktualitātē nekur nav pazudis, tāpat kā stāsts par talantīgu personību likteni, kurā skaistās skumjās iemirdzējās Mārtiņa Meiera un Vitas Vārpiņas talants. Veiksmi Dailes teātrim atnesa arī sadarbība ar sīriešu un nīderlandiešu režisori Olu Mafālani, kura uz skatuves uzvedusi Olgas Tokarčukas romāna Dzen savu arklu pār mirušo kauliem pretrunīgo varoni Janīnu. Aculiecinieki stāsta, ka īpaši aktuāli izrāde skatītāju zālē rezonēja laikā, kad sabiedrībā notika viļņošanās par reālu gadījumu ar nogalinātiem suņiem. Nozieguma un soda tēma variējas visos Dailes teātra Jaunās zāles jauniestudējumos – šīs spēles telpas atklāšana ir vēl viens no 2025. gada pozitīvajiem notikumiem.
Pierādījums, ka arī formas ziņā tradicionāls reālpsiholoģiskais teātris joprojām ir aktuāls un iedarbīgs, skatāms Latvijas Nacionālajā teātrī – Pētera Krilova skarbais Ilgu tramvaja lasījums ar Maijas Doveikas, Gundara Grasberga un Janas Ļisovas izcilajiem aktierdarbiem ir viena no sezonas virsotnēm. Līdztekus Nacionālais teātris aktualizē arī mediju ietekmes tēmu ar Matīsa Kažas iestudēto Nacionālo kanālu. Šī ir viena no daudzajām izrādēm, kas iezīmē visā Latvijā vērojamu tendenci iestudēt materiālu, kas iepriekš bijis ekranizēts. Daži aktieri šogad dzirdēti zūdāmies arī par to, ka tiek iestudēts daudz prozas dramatizējumu un lugu īpatsvars repertuārā sarūk.
Latviešu oriģināldramaturģijas jomā ir trīs flagmaņi – Liepājas, Nacionālais un Valmieras teātris. Visi trīs iestudē Blaumani – "tīrā veidā" vai mūsdienīgi pārveidotu. Liepājā visa 2025./2026. gada sezona norit jaunu oriģināldarbu zīmē. Repertuārā ienāk autori, kuri profesionālajā teātrī iepriekš nav iestudēti, piemēram, Jana Egle, turpinās stāstu stāstīšana Jaunajā Rīgas teātrī. Ienāk arī jaunie režisori, kuri ir spējīgi radīt arī kases grāvējus, kā tas noticis ar Gusta Ābeles Klusumu un troksni Nacionālajā teātrī. Savus rāmjus tiecas paplašināt gan Latvijas Leļļu teātris, kas Elīnas Cērpas izrādē Gaisma, es tevi dzirdu analizē neredzīgu un vājredzīgu cilvēku attiecības ar pasauli, gan Liepājas Leļļu teātris, kurā režisors Rihards Zelezņevs spilgti debitēja ar izrādi Metamorfoze pēc Franca Kafkas motīviem.
Kā nozīmīgs spēlētājs profesionālo teātru arēnā nostiprinājusies Latvijas Kultūras akadēmija, kas līdztekus Zirgu pastam rāda izrādes arī Tabakas fabrikā. Jauno aktieru un režisoru enerģija iedvesmo un aizrauj – Kārļa Krūmiņa laikmetīgā masku komēdija Sapņotāji tika pat līdz Spēlmaņu nakts nominācijai. Taču mums ir arī Elmāra Seņkova Nevienam nezināmā Marija, kas gada beigās transformējusies par Joprojām nezināmo Mariju, ir arī jauno režisoru pieteikumi – no Egijas Silāres Dalī auss līdz Edvīna Klimanova Konemāras galvaskausam, no Mariannas Lapiņas Jezus stafa līdz Roberta Reikmaņa Manam draugam Hitleram.
Pavasarī studijas beigušais aktieru kurss integrējies dažādos teātros, tiesa gan, daži tā arī palikuši ārpusē dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris savu trupas aktieru vīriešu komplektēšanas politiku balsta emigrantu piesaistē, nevis uz vietas audzināto krievu aktieru izmantošanā.
Nevalstisko teātru piedāvājumā savrups, taču ievērības cienīgs teātra valodas bagātināšanas eksperiments ir Kvadrifrona iestudējums Sēri krāca ūdens viļņi. Līdzās Valmieras vasaras teātra festivālam sevi pieteicis arī festivāls Teātris tuvplānā Liepājā. Joprojām varam vēlēties vairāk rosinošu viesizrāžu un starptautisku projektu, tomēr apzinoties, ka naudas ir tik, cik ir.