Recenzija būs ļoti paredzama. Tajā autors apcerēs nepieciešamību uz teātra skatuves pārnest filmu sižetus, tad spriedīs, kas, viņaprāt, ir vai nav izdevies, un nonāks pie secinājuma, ka skatīties var.
Šādu ironisku sākumu es atļaujos tāpēc, ka Liepājas teātra jaunā izrāde Pilnīgi svešinieki arī ir diezgan paredzama. Tās pamatā ir Paolo Dženovēzes filmas scenārija pārlikums skatuvei, bet filma ir samērā nesena (2016), turklāt šis sižets ir tik populārs, ka iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā ar vislielāko rimeiku skaitu. Filma rādīta arī Latvijā, tāpat kā tās krievu versija Skaļie sakari (2018).
Liepājas teātra izvēle, no vienas puses, ir saprotama, jo piedāvā nevis vienkāršu smejamgabalu, bet kaut ko ar iespēju pārdomāt dzīvi, ļaujot nodarbināt dažādu paaudžu aktierus (tie, vismaz tajā versijā, kad Albertu spēlē Leons Leščinskis, sagrupēti stingri pa vecuma grupām viens plus divi, plus divi, plus divi, plus viens). Nosaukums pasaka priekšā, ka šķietamie draugi izrādīsies viens otram sveši, bet darba pieteikums sola vismaz kaut ko līdzīgu detektīvintrigai – tiem, kuri filmu/filmas nav redzējuši.
Perfektā elegance
Pilnīgi svešinieki iekļaujas divos ilgdzīvojošos repertuāra tendenču grozos, ja tā atļauts izteikties. Pirmais, kā jau minēju, attiecas uz filmu pārcelšanu teātra formātā, kur Latvijas situācijā nepārspēts līderis ir Dailes teātris, taču šī tendence ir izplatīta daudzviet. Par to var rakstīt daudz, meklējot plusus un mīnusus, taču, plānojot repertuāru, acīmredzot tiek ņemti vērā apsvērumi, ka sižeta aprobācija kino dod papildu stimulu skatītājam apmeklēt arī izrādi.
Otra tendence, kas ir izplatīta gadu desmitiem, saistās ar paša sižeta konstrukciju – dažādu cilvēku nonākšanu vienā laikā un telpā, reizēm arī noslēgtā vidē, kur atklājas seni vai neseni noslēpumi, un mēs redzam, kas slēpjas zem trauslās virskārtas. Gan teātrī, gan daiļliteratūrā ir neskaitāmas variācijas par skolu un klašu salidojumiem, kāzām, bērēm, testamentu nolasīšanām utt. Šāda veida dramaturģiskā intriga ļauj ieskicēt varoņu biogrāfiju, atsegt to, ko cilvēki nevēlas par sevi atklāt, un reizēm pat piedzīvot ko katarsei līdzīgu. Tāpat ir ar neskaitāmajiem gadījumiem pasaules dramaturģijā, kur ierasto mieru izjauc kāda svešinieka ierašanās.
Izrādes veidotāji ir atteikušies no filmām raksturīgās sadzīviskās konkrētības – dzīvokļa vai mājas vides ar daudzām detaļām –, vairāk centrējoties uz vienotu, atsvešināti elegantu, sidraboti pelēku vizuālo koptēlu. Attiecīgi vienoti krāsu izvēlē ir Jolantas Rimkutes kostīmi, spēles laukumu veido nevis dzīvokļa imitācija, bet Mārtiņa Vilkārša organizēta telpa ar milzīgiem burtiem, kas sūta sveicienu straumēšanas platformai Netflix, nosaukumu gan transformējot ar burtu S. Tas ļauj gan jēdzieniski paironizēt par vārda "nest" semantiku – angliski tas apzīmē ligzdu –, gan starpbrīža laikā mazliet didaktiski izgaismot vārdu "ES", dodot mājienu par varoņu egoismu. Vizuālā tēla metāliskais vēsums arī, iespējams, iecerēts kā laikmeta zīme, bet palielina to atsvešinātības sajūtu starp skatītāju un skatuvi, kad tiek apzināti izveidota distance un apgrūtināta identificēšanās gluži sadzīviskā līmenī.
Jau pieminētā diferenciācija pa vecuma grupām nedaudz apgrūtina tīri ikdienišķu skaidrojumu, kas šos vīriešus saista tuvā (?) draudzībā vai vismaz pastāvīgās čomu attiecībās, jo skaidrs, ka kompānijas kodolu veido tieši viņi. Režisors dažādos veidos mēģina panākt vispārinājumu – gan uzsverot mēness aptumsumu kā zīmi tādā mērā, ka definē to par izrādes žanru, gan liekot Signes Dancītes Šarlotei savas emocijas izteikt dejā.
Vienā ziņā gan šis atsvešinājums nostrādā – kad, kā smejies, visas kaislības noplok un griesti neiebrūk, mājastēvs tikpat akurāti, kā izgaismotos burtiņus pa vienam ieslēdzis, tos atkal izslēdz. Traģēdija nav notikusi, un dzīve turpinās.
Ikdienišķie sānsoļi
Paolo Dženovēzes izdomātā intriga balstās mūsdienu tehnoloģijās, kas liek prognozēt šī sižeta neglābjamu novecošanos, kad sakaru ierīču attīstība spers soli uz priekšu. Pēkšņā ideja visiem salikt uz galda mobilos telefonus un savu saraksti un sarunas padarīt publiskas nav nevainīga jau pašā sākumā, jo ir skaidrs, ka agri vai vēlu kāds skelets no skapja izkritīs un mēģinājumi katastrofu novērst, kā pierāda izrādes turpmākā gaita, var radīt vēl lielāku katastrofu. Taču režisoram šis sižets rada papildu uzdevumu, ar kuru Rolands Atkočūns nav ticis galā, – tā kā nav viena galvenā varoņa un tiesības uz savu patiesības mirkli ir faktiski visiem iesaistītajiem, ir nepieciešams gluži tehniski panākt kāpinājumu, kad katrs nākamais notikums kairina skatītāja uztveri vairāk.
Pašlaik ir uzliesmojums–atslābums–uzliesmojums–atslābums. Ansamblis spēlē it kā saliedēti, bet acīmredzami patur prātā izrādes nosaukumu, tādējādi varoņi tomēr paliek pa vienam, jo visa veida jūtas tiek pakļautas pārbaudījumiem. Nekāds kopīgs selfijs to nespēj glābt.
Edgara Pujāta un Ineses Kučinskas Roberts un Eva ir pāris, kura starpā nav vairs uzticības pat otra profesionālajām spējām, un atšķiras arī viedokļi par pusauga meitas audzināšanu. Meitas lomā patīkami spriganā, ne agresīvā tēlā iejutusies topošā aktrise Madara Krživeca. Karīnas Tatarinovas Beāte mēģina pielāgoties sava ego pārņemtajam Kaspara Goda Kazimiram, savukārt Signes Dancītes Šarlotes un Sanda Pēča Leo laulība brūk visuzskatāmāk, jo attiecību eroziju veicina vainas apziņa par kādu nodarījumu.
Ierastā savrupi reflektējoša īgņas lomā parādās Leons Leščinskis kā Alberts, un patiešām gribētos redzēt, vai Viktors Ellers šim tēlam varētu piešķirt atšķirīgus vaibstus. Tā ir mazliet kaitinoša sajūta, ka viss it kā ir kārtībā, nostrādāts, izdomāts, aktieri dara savu darbu – bet ar tevi kā ar skatītāju diez cik daudz nenotiek ne prātā, ne sirdī. Ideja, ka visiem cilvēkiem ir noslēpumi un visi ir vientuļi, nudien nav jauna. Tādējādi izrādes pēcgarša ir mazliet knapāka, nekā gribētos.
Pilnīgi svešinieki
Liepājas teātrī 21.IV, 6., 21.V plkst. 19