Džungļu likumi

Nu bikiņ pa šerpu ,mūsu ierakumu otrā pusē ir valsts itkā ierēdņi ,bet ne jau līdzcilvēki. Ja mani pied... Pēteris tad tā ir viens ,bet ja valsts ir tikai piedi... un tur neko nevar līdzēt ,jo sistēma ir pertum mobile pati sevi sargā un Tu neko nevari tur iespaidot. Vienīgi kā pareizi saka biedris vilks ,paņem čemodānu un balso ar kājām.

Es jau pirms kāda laika sapratu, ka šo neuzticēšanos kultivē paši runātāji un likumu darinātāji- nupat vēl, runājot par nulles deklarāciju, deputāti viens pēc otra skaidroja tādas krāpšanas shēmas, kādas parastam pilsonim nerādās sapņos. Ieprogrammē šīs shēmas likumos, un pēc tam mēs brīnāmies, kāpēc vajadzīgs tik liels kontroles aparāts? Nu taču- tie, kas neuzticas, projecē savu pasaules izjūtu uz pārējiem.

Šis raksts man atsauca atmiņā kādu laiku atpakaļ lasītu stāstu par gadījumu ar Albertu Einšteinu un jaunu žurnālistu. Šim žurnālistam ir bijis cēls mērķis- apkopot visu nozīmīgāko tā brīža pasaules zinātnieku atbildes uz vienu jautājumu: "Kāds ir vissvarīgākais jautājums, kuru var uzdot zinātnieks?". Nezinu gan, ar kādiem jautājumiem citi zinātnieki bija pārsteiguši jauno žurnālistu, bet Alberts Einšteins pēc kārtīgas apdomāšanas uzdeva jautājumu, kas pasaulei vēl joprotjām liek aizdomāties. "Pats svarīgākais jautājums, ko var uzdot cilvēks (!) ir- vai visums ir draudzīga vide?" No tā ir atkarīgs, vai mēs pavadīsim savu dzīvi ceļot tiltus vai drudžaini ceļot aizsardzības sienas.

Nejaukt "uzticēšanos" ar "darba kvalitātes objektīvi negatīvu vērtēšanu"! Tvnetā ir ziņa - policija atsakās skatīties videoierakstu, kurā redzams zaglis. Vai turpināsim teikt, ka "vajag vairāk uzticēties policijai"?

Autoram tiešām ir taisnība, jo savstarpējās uziticēšanās, sadarbošanās līmenis patiesi ir viens fundamentāls klupšanas akmens. Glupa sabiedrība, tur neko nevar darīt, tikai izglītot...

Pirmais solis, uzticēšanas. Otrais, sadarbošanās ar to, kam uzticies. Bet tad jau mūs būs grutāk pārvaldīt. Mēs varēsim ietekmēt notikumus mūsu valstī. To jau negrib pieļaut. Tāpēc mēs esam sadalīti dažādās grupiņas pēc tautibas, pēc seksuālās orientācijas, reliģijs, politīskās piederības (kurš var atrast atšķirību starp latvijas kreisajiem un lābējiem), uz pensionāriem un nodokļu makātājiem utt.

Ne par kādu aklu "uzticēšanos" vispār neiet runa, kas par murgiem. Sabiedrība deleģē zināmiem cilvēkiem, politiķiem, uz laiku zināmu, bet, likumā stingri reglamentētu varu, lai tie zināmu laiku var pārvaldīt valsti sabiedrības intersēs. Pie kam šo varu nepārtraukti kontrolē parlamentarā opozīcija, brīvā prese, NVO, utt. Ir zināmi pienākumi varai, ir zināmi pienākumi arī pisoņiem, pie kam viss stingri reglamentēts ar likumiem. Kas attiecas uz pakalpojumiem - mēs tos saņemam, jo par tiem maksājam, vai nu caur nodokļiem, vai pa tiešo, pie kam ir organizācijas, kam pakalpojumu sniedzēji jākontrolē. Kāds te sakars ar "uzticēšanos"?