Šī bija svaigi kronētā Villema Aleksandra pirmā publiskā uzstāšanās nācijas priekšā pēc nesenās troņa pārņemšanas no iemīļotās karalienes Beatrikses. Mazliet savāds bija skats, kad jaunais karalis, sēžot zelta ornamentiem bagātīgi dekorētā krēslā, savai tautai pavēstīja, ka līdzdalības sabiedrībai nu pienākušas beigas. Tagad katram pašam būšot jāuzņemas atbildība par savu nākotni un katram pašam būs jāizveido savi sociālās un finansiālās drošības tīkli, vairs nepaļaujoties tik daudz uz valsti. Nav zināms, vai jaunais karalis domās turējis sakrustotus pirkstus, jo no izsludinātās kursa maiņas varētu ciest arī viņa paša labklājība. Karaliskās ģimenes dzīvesstila uzturēšana Nīderlandes nodokļu maksātājiem gadā izmaksā vidēji 100 miljonu eiro. Oranžā ballīte beigusies.
Arī Konservatīvās partijas līderis un Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons, pirms dažām dienām noslēdzot toriju partijas kongresu, saviem līdzpilsoņiem iezīmēja līdzīgu ainu - jāpazemina nodokļi un jāsamazina sociālie labumi, piegriežot valsts pabalstus, jāstimulē jauno cilvēku vēlme iet strādāt vai apgūt arodu. Viņa vadībā viss kļūšot labāk, vismaz tiem, kas būs čakli. Lielbritānija kļūšot par iespēju zemi katram, kurš būs gatavs vaiga sviedros strādāt. Arī Lielbritānijā welfare state sapnis šķiet ir izsapņots, un, ja viss attīstīsies pēc Kamerona plāna, tās iedzīvotājiem IKP nu būs jāaudzē amerikāniskā patstāvībā bez valsts gādīgā pleca.
Reformu vēsmas, kuras Eiropā ienesa Vācija, pamazām ir nonākušas arī citās Ziemeļeiropas metropolēs. Angela Merkele laikrakstam Financial Times vajadzību pēc pārmaiņām definē pavisam vienkārši - ar skaitļiem: "Ja eiropieši šobrīd ir 7% pasaules iedzīvotāju, saražo 25% pasaules kopprodukta un šādi tiem jāfinansē 50% pasaules sociālo izmaksu, ir acīmredzami, ka mums ir ļoti smagi jāstrādā, lai spētu saglabāt mūsu labklājību un augstos dzīves standartus." Labklājības valsts, ko Vācijas veckanclers Helmūts Šmits reiz bija nodēvējis par līdz šim augstāko eiropiešu kulturālo sasniegumu, nu ir kļuvusi par kontinenta kopējo nastu.
Kamēr Rietumi dažas desmitgades varēja pavadīt samērā bezrūpīgā un nodrošinātā dzīvesstilā, mēs savu laiku pavadījām, ceļot sociālismu. Arī pie mums labklājības valsts kļuvusi nepopulāra, tā īsti nemaz nesākoties.