janvārī, kad ar ļoti precīziem šāvieniem tika nogalināti Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kad omonieši dievojās, ka viņi nav šāvuši, un ar lielu varbūtību šāvēji bija kādas nezināmas specvienības vīri. Līdzīgi kā tālajā 1991.gadā Rīgā, 2014.gadā Kijevā tauta cēla barikādes, bet baznīcā ierīkoja medpunktu. Atšķirībā no Doma baznīcas medpunkta Maidana ārstiem bija darba pilnas rokas, jo evakuācija ar ātrās palīdzības mašīnām uz slimnīcām bija apgrūtināta, bet ievainoto un kritušo – daudz.Maidana medicīnas dienestu vadīja anesteziologs, ilggadējs Ukrainas Ārstu biedrības prezidents Olehs Musijs, kas pats dzimis un audzis Ļvovā, bet strādāja par nodaļas vadītāju Kijevā. Viņam blakus snaipera lode nogalināja kolēģi ķirurgu no Ļvovas, ievainoja medmāsu, tika aizdedzinātas medicīnas teltis. Tiesa, šobrīd Olehs Musijs ir Ukrainas veselības ministrs. Piebildīšu, viņš ir godīgs cilvēks, ar savu ģimeni dzīvo divistabu dzīvoklī, uz Pasaules Ārstu savienības pasākumiem brauca visai reti, jo Ukrainas Ārstu biedrība nebija no turīgākajām struktūrām Eiropā. Par iespējamo scenāriju ar Ukrainas nostāšanos pret Eiropu un Krimas vardarbīgu atdalīšanu brīdināja jau pērn.Visticamāk, pašlaik viņš pie sevis domā, cik laimīgs viņš būtu, ja viņam būtu Ingrīdas Circenes problēmas – Saeimā iestrēdzis likumprojekts, mazs finansējums un Eiropai nepiedienīgi zema pieejamība pie ārsta. Ukrainas veselības ministram nav naudas, lai maksātu algas, apkurinātu slimnīcas un apgādātu tās ar minimāli nepieciešamo. Jā – no dažādām valstīm tiek sūtītas paciņas ar marles saitēm un joda tinktūru, bet nudien šīs paciņas nerisina problēmu. Patiesībā Latvijai ļoti būtiski būtu mācīties no Ukrainas pieredzes. Maidanā prevalēja kombinētas traumas – šautas, sistas un grieztas brūces kopā ar apdegumiem vai apsaldējumiem (plaši tika lietoti ūdensmetēji, kas vēsā nakts temperatūrā pārvērtās par saldēšanas ierīci). It kā nevainīgās gumijas lodes nereti trāpīja tieši acī. Pūlī bija grūti atšķirt reāli ievainotos no vienkārši piekautiem cilvēkiem, nereti palīdzība tika saņemta par vēlu. Maidanā bija reālas problēmas ar pretšoka un pretsāpju terapiju.Latvijas Veselības ministrija nereaģēja un savus novērotājus uz Maidanu nesūtīja. Mazliet sarežģītāk ir ar faktu, ka arī Bruņotie spēki nesūtīja savus mediķus novērot un mācīties. Es nepiesaucu nelaimi, bet šādas ielu cīņas ir neatsveramas mācības ne tikai militāristiem, iekšlietu darbiniekiem, bet arī mediķiem. Man tiešām šķiet, ka daudz būtiskāk par marles saites paciņām ir nosūtīt Latvijas speciālistus, kas varētu relatīvi neitrāli vērtēt situāciju, taču iegūtu nenovērtējamu pieredzi. Ļoti vēlos, lai Eiropā nesāktos militārs konflikts, lai Eiropas Savienība palīdzētu rast Krievijai un Ukrainai risinājumu, kad abas puses var ar godu viena otrai paspiest roku. Ļoti vēlos, lai Eiropa palīdzētu Oleham Musijam samaksāt ārstu un medicīnas māsu algas, nevis tos mobilizēt un sūtīt uz Ukrainas dienvidiem. Un tomēr – Latvijas nacionālās drošības interesēs ir pilnībā atjaunot militārās medicīnas mācību medicīnas augstskolu un koledžu studentiem, bet iespējamos pedagogus šobrīd nosūtīt kā novērotājus un voluntierus uz Krimu. Diemžēl šo procesu nevar nodrošināt nevalstiskas organizācijas, tas jārisina valstiskā līmenī.
Apinis: Maidans kā militārās medicīnas mācības
Maidans bija Ukrainas tautas traģēdija, jo savējie šāva uz savējiem. Abās pusēs bija kritušie un ievainotie, un šobrīd nav nozīmes – kurš šāva pirmais. Protams, vēsturei paliks arī pieņēmums, ka šāvēji bija provokatori, iespējams, pat kādas kaimiņvalsts specdienestu kareivji. Līdzīgi kā tālajā 1991.gada 20.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.