Arī interneta bodes piedāvā salvetes, krūzes, zvaniņus un revolverus, kuri «neiedomājājami klupinās Jusu Ziemasvetku svinibus».
Ziemassvētku jaukumi baudāmi pilnām maņām, un var tikai iedomāties, kas vēl mūs sagaidīs decembrī.
Ar Latvijas valsts svētkiem tirgū gan neiet pārāk braši. Tiesa, var redzēt aicinājumus no daža kroga dot 10% atlaidi un trešo kausu par brīvu, ja ieradīsies ar karoga lentīti, bet kopumā piedāvājums diezgan neizteiksmīgs.
Jāatgriežas pie sākumā teiktā, ka ar valsts svētkiem tik slikti nemaz nav. Tādā ziņā, ka tie nav pilnīgi un galīgi pakļauti ciniskajiem tirgus likumiem.
Tomēr 18. novembra svinēšana diezgan ietekmīgi pakļauta citiem likumiem - «kā vajag pareizi», piemēram…
Vērtējot publikācijas un izpaudumus sociālajos tīklos, konsultants secināja, ka redzams galvenais virziens, kur attīstās valsts svētku pārzinātāju radošā doma.
Virziens iekrāsots rūgušpiena toņkārtās. Ar greizu smīnu kosmopolītiski noskaņoti speciālisti komentē norisi un nopūšoties atrod to gauži provinciālu, vecmodīgu un bez vajadzīgā plašuma. Pretī nekavējoši nāk rūgtuma pilnas atbildes no oponentiem, kuru vienojošais lozungs būtu - «jūs jau nu gribētu, ja tādu svētku nemaz nebūtu». Tad seko strīds, kur abas puses pielieto pasaules gudro izteikumus, veikli piemērojot tos savām vajadzībām…
Kā tad pareizi rīkoties?
Bundžu Jānis nolēma, ka, pirmkārt, vajag smaidīt. Gan pašam patīkami, gan apkārtējiem priecīgs prāts un jautrāka svinēšana.
Domāts - darīts.
Svētku rītā sanāca garāks brauciens ar sabiedrisko transportu uz centru. Jau pieturā kāds viegli burzīts kungs, pamanot Bundžu Jāņa saulaino profilu, paaicināja sāņus, teica, ka esot redzējis viņu vadot kādreiz populāro šovu Megafons, un piedāvāja stiprināties no azotē ieslēptās plastmasas butelītes. Viņš redzot, ka vajagot.
Ar vēl žilbinošāku smaidu, pateicies par iespēju, Bundžu Jānis iekārtojās piebraukušajā trolejbusā. Tūlīt arī blakus gatavojās piesēst kundze ar iepirkumu maisiņiem. Taču pamanījusi krēsla biedru, drudžaini savāca mantiņas un aizžonglēja uz vagona priekšgalu.
Nebija ilgi, kad radās izdevība piedāvāt vietu dāmai ar diviem pirmskolas vecuma bērniņiem. Mazie ar gavilēm jau metās izmantot izdevību, bet mamma, pamanījusi laipno sejas izteiksmi, pierāva grožus un īsi attrauca - mēs tūlīt kāpjam ārā.
Arī smaidoša palīdzība bērnu ratiņu iecelšanā beidzās ar skaidru un nepārprotamu - PALDIES, GAN JAU ES PATI!
Lai komplekts būtu pilns, varēja dzirdēt tuvumā sēdoša pāra pusbalss pārdomas par konsultanta lielajiem pārdzīvojumiem pagātnē un to, ka tagad «nervi neesot gluži kārtībā», ko skaidri varot redzēt…
Pēdējās ilūzijas izgaisa, kad izkāpjot (vēl spītīgi cenšoties saglabāt smaidu) nez no kurienes klāt bija divi uzvalkoti jaunskungi, kuri ar entuziasmu aicināja konsultantu pievērsties Dievam, izlasīt brošūru un pēc iespējas īsākā laikā apmeklēt viņu lūgšanu namu…
Varēja saprast, ka prieka nešana tautās beigusies ar izgāšanos. Tādēļ steigšus tika mainīti svētku baudīšanas uzsvari.
Necensties mainīt, uzlabot un pārveidot pasauli vai valsti, bet radīt prieku un foršas sajūtas sev pavisam tuvā mazā pasaulē. Ja daudzi tā darītu, tad no mūsu mazajām pasaulēm arī šis nomācošais laiks kļūtu gaišāks un priecīgāks.