Nupat aktualizējusies ideja par militārās mācības ieviešanu Latvijas augstskolās. Jau pirms tam izskanēja, ka lietuviešu virzītais obligātais karadienests būtu pārņemams tūlīt un apsteidzoši. Pīkstuļi par viena vai otra priekšlikuma neskaidrībām tika apsaukti nekavējoši, un par viņiem izveidojās PAREIZS VIEDOKLIS - viss PAR JUMS IR SKAIDRS.
Tomēr ne tuvu viss ir skaidrs par studentu militāro būšanu. Padzīvojuši studenti atceras iepriekšējās dzīves Latvijas PSR augstskolu militārās katedras, kas pēc sava satura un izpildījuma līdzinājās Šveika dēkām, dažkārt pat pārspējot. Mūsdienu militārai apmācībai no tā ir kardināli jāatšķiras. Kāda būtu galvenā atšķirība? Atbilde mums ir rokā. Toreiz kara katedra bija absolūti obligāta. Jebkādas atvirzes no pareizā kursa, jebkādas nesekmības šai jaukumā tika bargi sodītas - ar izslēgšanu un Sarkanarmijas zaldāta gaitām pēcgalā. Glābt varēja vienīgi labi pazīstams dakteronkulis.
Šobrīd armijas lietu mācīšana studentiem balstītos uz diametrāli pretēju - absolūtas brīvprātības - principu. Vienīgais obligātums - pati brīvprātība. Tas būtu izvēles kurss, kura apmeklējums ir stingri brīvprātīgs. Īpaša komisija stingri skatītos, vai brīvprātības princips ir pietiekami brīvprātīgs. Tā kā kursa ietvaros militārajā apmācībā būs dažādas sastāvdaļas, tad studenti varēs izvēlēties, piemēram, studēt citu valstu armiju sistēmas, bet atteikties piedalīties šaušanas mācībās. Neko nedrīkst iebilst. Viss skaidrs.
Konsultants gribētu iztēloties, kā tad praksē funkcionētu bezgalīgi brīvprātīgā militārā apmācība. Vispirms jāizstrādā sistēma, jāizveido apmācību kurss, jāsagatavo pasniedzēji, kas, protams, prasītu laiku un naudu. Par brīvprātību jāatkārto katra otrā teikuma beigās. Nu atliek gaidīt pieteikušos. Tā kā interesentu lielākā daļa jau iesaistījusies armijas lietās, izmantojot kontraktu sistēmu, bet citi darbojas Zemessardzes Studentu rotā vai līdzīgos formējumos, tad atliek, kas nu atliek. Piemēram, Latvijas Universitātes gadījumā no katras fakultātes vidēji trīs interesenti. Tā kā uz nodarbībām tālu jābrauc, no vidējiem trim paliek vidēji divi. Vai pusotra. Tie nu ir droši un būtu visādi cildināmi masu medijos. Neaizmirstot par brīvprātību.
Tomēr kaut kas šai brīvprātīgo kustībā šķiet greizi. Gala rezultāts tomēr gauži niecīgs, it īpaši uz patriotisko runu un rakstu fona. Kā palīdzēt?
Valstij sarežģītos laikos bezgalīgās brīvprātības stepes varētu mazliet ierobežot. Tomēr bail no fatālā - PAR JUMS VISS SKAIDRS…
Tad nu atliek jau zināmā metode. Studiju grumbuļaino ceļu uzsākot, atbildīga persona stingri vaicā - vai lēmums neapmeklēt militāro mācību ir galīgs? - Ak jā?! - Nu, ko - PAR JUMS VISS SKAIDRS, tālāk skatieties paši… Rūpīgi jāietrenē secinājuma ledainais tonis. Virkne censoņu pēkšņi sajutīs grūti apspiežamu vēlmi apgūt kara zināšanas. Protams, uz pilnīgas brīvprātības pamatiem.
*ļoti neatkarīgs konsultants