Bundžu Jānis: RIMIgrāfiskais muzejs

Berģu apkaimes iedzīvotājiem vispār neesot bijusi iespēja gaumīgi iepirkties, līdz pēdējam brīdim reizi nedēļā braucis tehniskajiem noteikumiem neatbilstošs autoveikals uz GAZ51 bāzes. Tāpat saņemtas sūdzības, ka, braucot ciemos pie lauku radiem, nekādi nav iespējams iegādāties Latvijā audzētus dārzeņus. Vairāki neatkarīgi pētījumi liecina, ka Latvijā veikalus apmeklē daudz biežāk nekā muzejus. Vēl jaunāki un reprezentatīvāki pētījumi rāda, ka no muzeju apmeklētājiem, matemātiski precīzi sakot, lielā puse apmeklē jaunus vai kapitāli izremontētus muzejus, bet mazā puse - vecos.Muzeja iesīkstējušajiem aizstāvjiem vairākkārt nākts pretī. Jau šī gada sākumā tika prezentēts, ka lielveikals solidaritātes nolūkos tiktu veidots tā, ka no priekšas izskatītos pēc vecas sētas, bet no pakaļas - pēc zivs. Tāpat piedāvāts muzeju iekļaut zem tirdzniecības centra jumta. Kā zināms, tur jau darbojas daudzi pogu, skatu kartīšu un desu tirgotāji. Rezultāti neizpaliek. Bija pat apdomāts piedāvāt īpašu piecu vai pat sešu procentu nomas maksas atlaidi. Vēl piedāvāja muzeju turpmāk saukt - RIMIgrāfiskais brīvdabas muzejs, atvēlot zināmu finansējumu un nodalot pienācīgu muzeja daļu paša veikalu tīkla vēsturei neatkarīgajā Latvijā. Un raugi - pavisam nesenais piedāvājums. Saistībā ar jau kuro Latgales attīstīšanas kampaņu izvērtēt muzeja pārvešanu kādā skaistā ezera krastā tajā galā, kas savukārt attīstītu Latgales reģionu kopumā. Rīdzinieku vajadzībām dažas ēkas izvietotu Nacionālās bibliotēkas tuksnešainajos plašumos. Kas gan vēl labāks?!Diemžēl piedāvājumi nav sagaidījuši konstruktīvu pretimnākšanu.Galu galā reformu priekšlikumi paša muzeja labā. Kā tad tas izskatīsies, ja blakus moderniem, brašiem un prieka pilniem jaunā tirdzniecības centra korpusiem būs sakņupušas dažas zālēs ieaugušas klētiņas? Pēc būtības tas vēl samazinās muzeja nozīmi. Galu galā cilvēki nevarēs atrast, sāksies stress. Vienīgais labums, ka stresa ietekmē bodē vairāk pirks.Ja aplūkojam Brīvdabas muzeju no vēsturiskā skata punkta, tad diemžēl arī parādās nepievilcīgi plankumi. Biedri atceras, ka nebrīves laikā šī vieta kalpoja par operetisku izrādīšanās un noklausīšanās poligonu no ārzemēm iebraukušajiem tautiešiem. Pēc būtības muzejs toreiz kļuva par Drošības komitejas filiāli. Vai tādu mantojumu mēs gribam atstāt blakus jauno laiku un pasaules kultūras elpu dvesošajam moderna iepirkšanās centra korpusam? Atbilde ir - nē!Cita lieta, ka būtu jāvērtē Okupācijas muzeja izvietošana Ķīšezera krastā. Kā nupat nācis zināms, tas Rīgas centrā nekādi neiederas. Varbūt tieši šeit arī rodams īstais kompromiss situācijas risināšanai? Brīvdabas muzeju - blakus Melngalvju namam, okupācijas muzeju - Ķīšezera pļavās. Ja labi grib, var saskatīt zināmas asociatīvas līdzības. Katrā ziņā jābūt stipriem pārliecībā, ka progresīvie spēki galu galā uzvarēs.*ļoti neatkarīgs konsultants