Tomēr ir arī pretargumenti. Pirmais: nomalē dzīvojošs cilvēks ir tiesīgs saņemt līdzvērtīgu infrastruktūras līmeni kā līdzpilsoņi turīgākos vai aktīvākos reģionos. Ja tā nebūtu, tad skandināvi neieguldītu naudu savu valstu ziemeļu rajonos, spāņi - centrālajos utt. Jā, tas viss maksā naudu, tādēļ var atcirst, ka to, ko atļaujas pārtikušas valstis, mēs nevaram. Bet te nonākam pie otrā pretargumenta - kurš var tik droši paredzēt, ka konkrētais novads ir pilnīgi un neatgriezeniski nolemts iznīcībai? Pasaules pieredze liecina, ka «norakstītas» apdzīvotas vietas atdzimst - vai nu prasmīgas, apzinātas rīcības, vai nejaušības rezultātā, varbūt ar citu profilu, bet tomēr. Protams, ja nolemtība tiek kultivēta, tā vairākumā gadījumu piepildās, tomēr, ja valsts mērķis ir teritorijas kaut cik vienmērīga attīstība, a priori pieņēmumi, kas kļūst par attaisnojumu nekā nedarīšanai, ir lieki. Ne vienmēr ar labiem nodomiem ceļš uz elli bruģēts.
Dienas replika: Ar labiem nodomiem...
Diskusija par naudas ieguldīšanu mazapdzīvotu un, dažuprāt, neperspektīvu reģionu infrastruktūrā nav raksturīga tikai Latvijai vai pat Eiropas Savienībai (ES). Moderni tilti Aļaskā, pa kuriem nav īsti kam braukt, jauni ceļi Japānas lauku rajonos, kur dzīvo arvien mazāks skaits pensionāru utt. Muzeji, kuri sabūvēti, cerot uz tūristu plūsmām, kas nematerializējas, jaunas universitātes, kuru izveide nesaskan ar demogrāfijas tendencēm konkrētajā reģionā. Iemeslu kritikai par naudas it kā nelietderīgu izmantošanu pietiek.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.