Tas ir tas pats, kas paziņot, ka pēc kara latgalieši veidoja Latvijas kompartijas spici, bet aizmirst, ka tieši latgaliešu nacionālie partizāni pret okupācijas režīmu cīnījās īpaši sirdīgi un ilgi. Un ka katoļu baznīca Latgalē atšķirībā no luterāņiem padomju varas gados saglabāja zināmu stāju un savrupību.
Tas, protams, nenozīmē, ka latviešu valoda un kultūra Latgalē nav apdraudēta, jo minētais pret balsojušo lielais īpatsvars patiesībā ir brīnums, ja ņem vērā informatīvo telpu, ekonomiskās attīstības līmeni un pārējās Latvijas attieksmi. Tomēr, vaimanājot par Latgales it kā par krievu valodu balsojumu, mēs paši atstumjam Latvijai lojālus cilvēkus.
Ir jāsamierinās, ka daļa Latgales pārskatāmā nākotnē dzīvos ar citādām vērtībām nekā Kuldīga vai Vecpiebalga. Bet - ja zināmā laika periodā Liepāja, kas objektīvi bija ar smagu okupācijas gadu mantojumu iedzīvotāju etniskā sastāva ziņā, ir spējusi to pārvarēt, tas nevar būt bezcerīgi arī Ludzā un Krāslavā.