NA uzskata, ka vienīgā cerīgā stratēģija mūsdienu apstākļos ir Latvijas valsts nostiprināšana, radot spējas patstāvīgi risināt eksistenciāli svarīgus jautājumus. Šāda pieeja nenozīmē izolāciju vai nerēķināšanos ar starptautisko organizāciju un partnervalstu sniegtajām iespējām. Tā tikai norāda uz nepieciešamību skaidri identificēt valsts ilgtermiņa intereses, konsekventi un neatlaidīgi īstenojot tās starptautiskā arēnā, galvenokārt sadarbībā ar mums radniecīgām Ziemeļu un Centrāleiropas valstīm.
Diemžēl Ārlietu ministrijas ziņojumā neparādās Latvijas ārpolitikas mērķis, un ziņojuma saturs kopumā ir saraustīts un atrauts no realitātes. Neloģisks ir jautājums attiecībā uz latviešu emigrāciju. Vienā ziņojuma daļā tiek izteikta vēlme cieši integrēties Eiropas Savienībā ar vienotu ceļošanas telpu. Citā vietā tiek paustas bažas par nekontrolētu migrāciju. Tāpēc tuvākajā laikā būtu nepieciešams radīt jaunu ilgtermiņa Latvijas ārpolitikas koncepciju, kuru izstrādātu un apstiprinātu valdības un Saeimas līmenī, kur tiktu arī iezīmēta Latvijas rīcība reemigrācijas jautājumā un Latvijas pozīcija, ja Eiropas Savienība arī turpmāk ignorēs Latvijas un Baltijas valstu intereses.
Ir jāapzinās, ka šobrīd starptautiskā sistēma pārdzīvo dziļu strukturālu krīzi. Eiropa ir iestigusi centienos rast politisku risinājumu ekonomiskām problēmām. NATO arvien vairāk distancējas no uzdevuma aizsargāt Eiropu un pievēršas operācijām citos reģionos. ANO nespēj rast kopsaucēju pasaules mēroga ekonomikas un drošības izaicinājumiem. Rietumu valstu radītās starptautiskās organizācijas nespēj pildīt savus uzdevumus pilnā apmērā. Radušos tukšumu aizpilda austrumu valstis, kas mobilizē iekšējos resursus mērķtiecīgai rīcībai starptautiskā arēnā. Bieži tas notiek uz demokrātijas un cilvēktiesību rēķina. Taču tas nemazina šo valstu ietekmi pasaules ekonomikā un politikā. Mazinās transatlantiskās saiknes nozīme. ASV attālinās no Eiropas, meklējot Krievijas atbalstu savai politikai citās pasaules daļās.
Diemžēl šādos Latvijai nelabvēlīgos starptautiskos apstākļos Latvija jau ilgāku laiku cenšas īstenot grūti savienojamu ārpolitiku:
No vienas puses - iekļaušanos Eiropas Savienībā un NATO;
No otras puses - tuvināšanos Krievijai, pakārtojot valsts tiesiskās pēctecības doktrīnu īstermiņa ekonomiskām interesēm un atsevišķu politisku grupu mērķiem.
Šāda pieeja nav ilgtspējīga un šādos starptautiskos apstākļos Latvija nevar būt par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem. Latvija ir robežvalsts.
Mūsu ārpolitikas efektivitāti jūtami ierobežo vairāki apstākļi. Galvenie izaicinājumi ir milzīgā Krievijas ietekme Latvijas politikā un ekonomikā. Šīs problemātiskās situācijas dziļākais cēlonis ir PSRS koloniālais mantojums, kura pārvarēšana ir viens no galvenajiem valsts uzdevumiem kā iekšpolitikā, tā ārpolitikā.
NA uzskata, ka mērķtiecīgas ārpolitikas pamatā jāliek divi fundamentāli principi, kas ir svarīgāki par īstermiņa ekonomiskām interesēm:
Neatlaidīga valsts tiesiskās pēctecības doktrīnas apliecināšana;
Aktīva Latvijas valsts politikas aizsardzība pilsonības un valodas jautājumos.
Diemžēl Ārlietu ministrijas ziņojuma daļas, kur tiek minētas attiecības ar Krieviju, man ir grūti nosaukt citā vārdā kā rusofīlas. Vai tas ir cienīgi no Latvijas puses - vairākkārt uzsvērt vēlmi veidot labas kaimiņattiecības ar Krieviju, ja iepriekšējos gados mēs redzam kritiku no Krievijas puses pret Latviju, spēcīgu „maigās varas” ietekmi, un regulārus gaisa telpas pārkāpumus, kad Krievijas bumbvedēji ielido Latvijas gaisa telpā? Vai Krievijas pastarpināti finansētais un atbalstītais valodas referendums, pozicionēšanās pilsonības jautājumā un kritika par Latvijā uzstādītiem pieminekļiem nav uzskatāma par tiešu iejaukšanos Latvijas iekšpolitikā? Vai tas ir draudzīgs signāls - atteikt vīzas piešķiršanu Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājam? Vai Krievijas nespēja atzīt ne tikai Baltijas valstu, bet arī Gruzijas reģionu okupācijas faktu stiprina draudzīgas saites? Tā vietā, lai Ārlietu ministrija parādītu mugurkaulu tiek runāts par neesošām draudzīgām attiecībām ar Krieviju, kuras būtu jānostiprina. Diemžēl Ārlietu ministrs publiski ignorē gan 1996. gada Saeimas deklarāciju Par Latvijas okupāciju, gan 2005. gada Saeimas deklarāciju Par Latvijā īstenotā Padomju sociālistisko republiku savienības totalitārā komunistiskā okupācijas režīma nosodījumu, paziņojot, ka viņš neredz iespēju pašlaik runāt par padomju okupācijas radīto zaudējumu kompensēšanu.
NA uzskata par nepieciešamu izpildvaras līmenī īstenot iepriekš minētās Saeimas deklarācijas, kuras nosaka konkrētus pienākumus Ministru kabinetam:
Izveidot speciālistu komisiju, kas noteiktu PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma radītos zaudējumus Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem;
noslēgt starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju speciālu nolīgumu, kas noteiktu savstarpējās saistības materiālo izdevumu segšanā, kā arī palīdzības sniegšanā pārceļotājiem, tāpat arī viņu ģimenēm, kas pārceļas uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni;
uzturēt prasības pret Krievijas Federāciju par okupācijas rezultātā Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai.
Deklarācijā ir ietverti uzdevumi Ārlietu ministrijai strādāt, lai Krievija:
demokrātiskā veidā izvērtētu notikušo un atzītu visai pasaulei labi zināmos vēstures faktus attiecībā uz Latvijas okupāciju un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarītajiem zaudējumiem;
turpināt Krievijas Federācijas Bruņoto spēku militārpersonu un to ģimeņu locekļu repatriāciju atbilstoši Latvijas un Krievijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem;
atzīt, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā un politiskā mantiniece ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā, un pildīt savu pienākumu — saskaņā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem atlīdzināt Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem prettiesiskās darbības rezultātā radītos zaudējumus;
pildīt solījumus, ko Krievijas Federācija devusi Eiropas Padomei, it sevišķi solījumu par izvesto arhīvu un citu Latvijas Republikas īpašumu atdošanu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Ārlietu ministram vajadzētu mazāk laika veltīt, piedaloties praidā un atbalstot apšaubāmas konvencijas, kur ir ietverta greiza dzimuma izpratne, bet strādāt, lai panāktu PSRS okupācijas rezultātā radīto zaudējumu kompensēšanu, un strādāt pie nolīguma ar Krievijas Federāciju, kas palīdzētu PSRS laika imigrantiem brīvprātīgi pārcelties uz savu vēsturisko vai etnisko dzimteni.