Daudzkārt esat uzsvēris ēnu ekonomikas problēmu Latvijā. Lai ēnu ekonomika jūtami saruktu, radikāli jāmazina nodokļi vai jāmainās sabiedrībā dominējošajām vērtībām?
Es atbalstu kompleksus risinājumus. Jāmazina darbspēka nodokļi, jārada nodokļu sistēma, kas nosaka to, ka nav izdevīgi būt pelēkajā sektorā, bet nepieciešamas arī soda sankcijas. Ja tiek konstatēts pārkāpums, sankcijām jābūt pietiekami stiprām, lai no tām būtu bail. Svarīgi, lai kontroles institūcijas iemācītos izkalkulēt un notvert īstos pārkāpējus. Patlaban ļoti bieži redzam, ka sankcijas piemēro nevis tiem uzņēmējiem, kas reāli darbojas pelēkajā zonā, bet tiem, kuri patiesībā strādā korekti, bet pieļāvuši kādu formālu pārkāpumu. Piemēram, nesen dzirdēju par šādu gadījumu ar uzņēmumu, LRTK biedru, kas nodarbojas ar trikotāžas ražošanu dažādās Latvijas pilsētās. Aizbrauc atbildīgās kontroles institūcijas pārstāvji uz vienu no uzņēmuma šūšanas cehiem, kas atrodas nelielā Kurzemes pilsētā, un konstatē, ka vienai šuvējai uzņēmuma valdes priekšsēdētājs nav parakstījis darba līgumu, bet viņa jau strādā. Kontrolējošā institūcija kļūst bezgala pikta, uzņēmumam tiek piemērots sods ar visu likuma bardzību un tādā apjomā kā reālā ēnu ekonomikas gadījumā. Uzņēmums gan iepriekš jau ziņojis Valsts ieņēmumu dienestam, ka minētā šuvēja uzņēmumā sāks strādāt, un līgums nav parakstīts tikai tāpēc, ka uzņēmuma pārstāvji nebrauc katru dienu no Kurzemes uz Rīgu. Bet uzņēmums tiek pasludināts par ēnu ekonomikas flagmani un zaudē tiesības piedalīties publiskajos iepirkumos.
Šādi gadījumi liecina, kontrolējošās valsts institūcijas bieži vēršas pret neīstajiem, bet tie uzņēmēji, kas tiešām sistemātiski strādā pelēkajā zonā, vienkārši pasmejas par kontrolējošo institūciju rīcību. Bet ar kontroli vien ēnu ekonomiku nesamazināsim, jārada pārliecība, ka nav normāli attīstīt biznesu pelēkajā zonā.
Būvniecība bieži minēta kā viena no tām nozarēm, kurā ir ievērojams pelēkais sektors. Kā jūs domājat, cik jūtami tas ietekmē būvniecības galarezultāta kvalitāti?
Pelēkā zona būvniecībā pastāv, bet tai ir tendence samazināties. Es nedomāju, ka ir tieša saistība starp pelēko zonu un būvniecības galarezultāta kvalitāti. Manuprāt, lielāka problēma ir tā, ka pirmskrīzes gados būvniecībā Latvijā strādāja liels skaits profesionālu būvnieku, bet, kad sākās krīze, tad būvniecības nozarē kritums bija tikpat straujš kā labajos gados kāpums un būvniecības nozare zaudējusi ļoti daudzus speciālistus, kuri no Latvijas aizbrauca strādāt uz ārvalstīm. Un, protams, rodas jautājums, ar kādu gan kvalitāti patlaban tiek strādāts.
Kādas izmaiņas pēc pagājušajā nedēļā Zolitūdē notikušās traģēdijas, kad, sagrūstot ēkai, dzīvību zaudēja vairāk nekā 50 cilvēku, būtu jāizdara būvniecības jomu reglamentējošajos noramtīvajos dokumentos?
Latvijā ir ļoti sarežģīta būvatļaujas saņemšanas un būvniecības uzraudzības procedūra, bet, neraugoties uz to, ka šī procedūra ir birokrātiska, laikietilpīga un dārga, tā izrādījusies bezjēdzīga, ja reiz ir tik neatgriezeniski šokējošas sekas kā Zolitūdes traģēdijai, kurā dzīvību zaudējuši vairāk nekā 50 cilvēku. Ja mūsu valstī ikviens varētu celt, ko grib, un tad viss bruktu kopā, varētu teikt - trūkst uzraudzības. Bet uzraudzība pastāv, turklāt teorētiski ir ļoti stingra.
Cerams, ka sarežģītā birokrātiskā būvniecības jomu reglamentējošā procedūra vismaz ļaus precīzi atrast vainīgo, jo Zolitūdē notikušā traģisms - bojāgājušie un ievainotie lielā skaitā - patiesībā ir prātam neaptverams. Mājas tāpat vien nebrūk. Skaidrs, ka bijusi rupja cilvēciska kļūda, kas novedusi pie traģiskām sekām, un neapstrīdami kādam par to jāatbild. Es ļoti ceru, ka izmeklēšanā tiks noskaidrots, tieši kuri cilvēki ir kriminālatbildīgi par notikušo, jo tas, kas noticis, ir noziegums. Bet es arī ceru, ka tiks izdarīti secinājumi par to, kas jāuzlabo visā būvniecības un tās uzraudzības procesā, lai nākotnē izvairītos no traģēdijām. Nenoliedzami ļoti daudz no notikušā jāmācās gan uzņēmējiem, gan arī par būvniecības jomu atbildīgajām amatpersonām.
Kas attiecas uz to, tieši kurš būtu vainojams pie notikušā, mana juridiskā izglītība rada zināmu konservatīvismu un spriedumus izteikt es negribu. Patiesība jānoskaidro ļoti rūpīgā izmeklēšanā. Patlaban jāgaida, kāds būs izmeklēšanas slēdziens.
Vai nav tā, ka valsts un pašvaldības institūcijas pret būvniecības nozari gadiem izturējušās iecietīgi, jo šī nozare stiprināja valsts ekonomiku, veicināja IKP pieaugumu un nodrošināja daudzas darba vietas?
Nedomāju, ka bijusi īpaša iecietība tieši pret būvniecības nozari. Tas, ko nevar noliegt, ir fakts, ka būvniecības uzraudzības procedūra izrādījusies bez rezultāta.
Pilnu interviju Svarīgi, lai iemācītos atrast īstos pārkāpējus lasiet ceturtdienas, 28.novembra, laikrakstā Diena!