Proti, iecerētā prasība kandidātiem uz Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļa amatu saņemt pielaidi valsts noslēpumam balstās pieņēmumā, ka pielaides devēji bija, ir un būs LR Satversmes burtam un garam uzticīgi.
Man nav pamata apgalvot ko pretēju attiecībā uz Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbību. Šis vispār nav jautājums par NEPLP, SAB un Latviju, šis ir jautājums par dažādu kontroles institūciju vietu varas struktūrā, kas pretendē uz demokrātiskas iekārtas aprakstu. Diemžēl redzam, ka Rietumos postulētā parlamentārā kontrole pār izlūkdienestiem un tiem līdzīgām struktūrām klibo – skat. skandālus ASV. (Par autoritāriem režīmiem šādā kontekstā vispār nav vērts runāt.) Skaidrojumi šādai situācijai atšķiras. Ir noteikta domāšanas tradīcija, kas norāda, ka varas struktūrām imanenti piemīt sevis atražošana, slieksme izvairīties no ārējas kontroles, tiekšanās manipulēt ar faktiem, lai saglabātu un vairotu savu ietekmi.
"Kad runa ir par valsti, šaubu nekad nevar būt par maz," saka šis virziens. Tomēr nav jābūt pat tik pesimistiskam, lai apzinātos, ka ikvienā cilvēku kopā var būt, tēlaini izsakoties, sapelējuši graudi. Ja tādi ir politiskajā vidē, kas ļauj mums pieņemt, ka tādi nevar būt specdienestos? Būtiskā atšķirība gan tā, ka politiskās vides gadījumā pelējums labāk saredzams un vismaz teorētiski vieglāk iztīrāms, ko nevar teikt par specdienestiem. Līdz ar to, lai cik amizanti jautājumā par mediju regulējumu ir būt ar tādiem sabiedrotajiem kā mediju telpas manipulēšanas lielmeistari Saskaņa, uzskatu, ka specdienestu lomas palielināšana Latvijā nav pareiza.
Pozīcijas cietpaurība dažos jautājumos ir pat satraucoša – Saskaņas deputāti Saeimā vairākkārt devuši, kā saka, mājienu ar mietu, kas skan visnotaļ loģiski: "Kāpēc domājat, ka mēs nekad nebūsim pie varas nacionālā līmenī?" Vai līdz šim tradicionālā pozīcija ir tik dzelžaini pārliecināta, ka, mainoties spēku samēram, tas nekādi neskars arī specdienestus? Ar tiem pašu rociņām sagādātām plašākām pilnvarām?
Visbeidzot – domās pārskatot Latvijas amatpersonas, kurām dažāda līmeņa pielaides valsts noslēpumam dotas, mute neveras teikt, ka visu šo cilvēku darbība nākusi un nāk par labu Latvijai. Pielaide nav garantija.
Manuprāt, saturīgāku valsts mediju politiku un labāku NEPLP darbu jāmēģina panākt citiem līdzekļiem.
Kas kontrolē kontrolētājus?
Neapšaubot grozījumu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā autoru labos nodomus, liekas vietā šiem politiķiem atgādināt nu jau par klasiku kļuvušo jautājumu politiskajā filozofijā – kas uzrauga uzraugus?
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Pravietisnejaukais
Trollis JT