Sevišķi tāpēc, ka centrālajai varai faktiski ir tikai formāla vara pār visu valsti. Šīs varas rokās nav tādu policejisko spēku, ko it visi uzskatītu par draudu. Tāpēc arī gadās, ka apbruņots kaujinieks jūtas neapmierināts ar to, ka viņu pēc vairāku mēnešu ilgas un komfortablas dzīves Tripoles viesnīcā no turienes padzen, jo bijušais kara dalībnieks vienkārši par savu apmešanos nav domājis maksāt. Kas zina, varbūt viņš patiešām uzskatījis, ka to ļauj kara laukā paveiktais, bet varbūt gluži pretēji, viņam šādi izturēties nav bijis nekāda pamata - parasti tie, kas patiešām bijuši priekšzīmīgi un drosmīgi karavīri, tā nerīkojas. No otras puses, šis piemērs tomēr nav uzskatāms par raksturojumu situācijai Tripolē vai citās lielākajās pilsētās. Vēl pavisam nesen tur pabijušie žurnālisti apliecinājuši, ka Lībijā esot drošāk nekā daudzās Eiropas pilsētās. Daudzo komandieru ietekme, cenšanās saglabāt ietekmi ir pilnīgi saprotama, un, visticamāk, viņu piedabūšana pie normālas dzīves un pakļaušanās «likumam» jeb centrālajai varai prasīs papildu laiku. Arī, lai vara uzaudzētu muskuļus, vajadzīgs laiks, un tad būs nepieciešams uzsākt nodokļu iekasēšanu. Bet pagaidām viss ir gana labi - vara nevienu pārāk neapgrūtina, un visa valsts saņem algu no naftas naudas, ko izsniedz centrālā banka. Jāņem vērā, ka naftas ieguve faktiski atgriezusies pirmsrevolūcijas līmenī. Nauda ir, jo Lībija, pārdodot naftu, katru dienu iegūst 140 miljonus dolāru. Nav labi, ka sabiedrība nav informēta, kā šī nauda tiek izlietota, taču pagaidām par to nedomā - visi savas algas saņem pilnā apjomā.
Arī bizness - lielais un mazais - elpo brīvāk nekā Kadafī laikā. Tolaik Lībija atradās 162. vietā pēc biznesa veikšanas apstākļiem - to noteica augstā korupcijas un varas iestāžu patvaļa. Tagad dažādi uzņēmumi uzsāk darbu cits pēc cita, un nav daudz cilvēku, kas skumtu par gāzto valdnieku.