Šajā ziņā pagalam labs piemērs ir rodams aizsardzības jomā. Skatoties no malas, tā vien šķiet, ka militārpersonas un visi pārējie būtu atšķirīgām valstīm piederīgi. Kopš mūsu bruņoto spēku pirmajām misijām karstajos punktos karavīrus vienmēr ir pavadījušas rupjas zākas interneta komentāros. Un lai gan nopietni cilvēki jau sen sevi nepiesārņo ar šādu «lasāmvielu», tā ierādot tai pienācīgu vietu, ilgu laiku mūsu karavīri karstajos punktos tiem pievērsa lielu uzmanību. Tagad situācija mainījusies, un Latvijas kontingents Afganistānā par šādām lietām vairs nerunā. Kareivji un virsnieki ir ieguvuši lielu pieredzi, un mūsu armijas vienības sabiedrotie NATO pazīst pēc labi padarīta darba. Latviešu karavīri kļuvuši par profesionāļiem, izgājuši cauri kaujas situācijām un apdraudējumam, un viņiem neklājas uztraukties par niekiem.
Taču pavisam cita lieta ir visa Latvijas sabiedrība kopumā, un tā patiesi nav pietiekami informēta. Gan par bruņoto spēku nodrošinājumu, gan arī par pašiem reālajiem militārā darba darītājiem karavīriem un zemessargiem. Sabiedrībā nav šīs intereses, taču vēl traģiskāka ir galveno Latvijas mediju neizpratne par armiju un tās lomu valsts miera nodrošināšanā. Un, ja trūkst nepieciešamās profesionālās intereses par šo jomu, tad nav arī plašākas izpratnes par to, kas ir latviešu karavīrs un kā viņam klājas. Šāda izpratne nevar veidoties, ja nav zināms, ka Latvijas armijas sauszemes spēku brigādei, kas kara gadījumā ir valsts aizsardzības kodols, nav pietiekamā daudzumā pat ziemas guļammaisu. Bez tiem taču nevar karavīru izdzīt uz mācībām mežā. Kā lai to nepiemin, ja tik bieži slavēts labais ekipējums. Kāda cita svarīga lieta - arī nakts redzēšanas iekārtas ir tikai retajam kājniekam. Plašāka publika to nezina, savukārt aizsardzības ministra runas par teritoriālo aizsardzību tai šķiet pavisam abstraktas un nesaprotamas. Un var tikai apskaust amerikāņus, jo pie viņiem civilpersona var pateikt paldies pat nepazīstamam savas valsts karavīram.