Taču par to acīmredzot šīs valsts galva domājis vismazāk, un patiesais iemesls pirms astoņiem gadiem nežēlīgu slepkavību pastrādājušā virsnieka apžēlošanā meklējams centienos izpatikt nācijas patriotiskajām jūtām. Saprotams, azerbaidžāņiem nav un arī nebūs cita svarīgāka jautājuma par 90. gados ciestajiem zaudējumiem karā ar armēņiem, kas beidzās ar lieliem cilvēku upuriem un prāvas valsts teritorijas zaudēšanu. Toreiz bez mājām palika gandrīz miljons cilvēku. Tāpēc nav jāšaubās, ka prezidents Alijevs, lai arī autoritārs valdnieks, nav spējis atturēties no iespējas uzspodrināt savu tautas vadītāja tēlu. Vienlaikus notikumi ar Safarovu liek atzīt, ka starptautiskā sabiedrība 20 gados nav paveikusi neko reālu, lai varētu uzlaboties attiecības starp divām - azerbaidžāņu un armēņu - nācijām.
Pirms 18 gadiem pārtrauktais karš ir palicis atmiņā gan azerbaidžāņiem, gan armēņiem. Daudziem visu šo laiku nācies sadzīvot ar personīgi pieredzētām šausmu ainām. Iespējams, arī armēņu virsnieku ar cirvi NATO valodas kursos Budapeštā sacirtušais Safarovs ir viens no šādiem cilvēkiem, taču tas neattaisno šādas slepkavības pastrādāšanu.
Saprotams, Safarova atbrīvošanu un augstākas militārās pakāpes piešķiršanu, teju vai padarot viņu par nacionālo varoni, Erevānā uztvēra kā cinisku ņirgāšanos. Tāpēc arī tik asa reakcija, draudi pārskatīt attiecības ar Budapeštu, kas Safarovu nodeva Azerbaidžānas tiesībsargājošo struktūru rīcībā, un runas par militāras konfrontācijas atjaunošanos ar Azerbaidžānu, kas visdrīzāk gan tālāk par vārdiem netiks. Karadarbība nevar atnest labumu ne Erevānai, ne Baku, un abās galvaspilsētās to saprot. Īss un sekmīgs karš nav iespējams.
Kopumā šis incidents vēlreiz atgādinājis, ka nepilnos 20 gados ne vismazākajā mērā nav tikušas atrisinātas ar armēņu un azerbaidžāņu konfliktu saistītās problēmas. Lielās politikas pārstāvjiem tās vienkārši nav šķitušas svarīgas, un šī iemesla dēļ nav izdevies nopietni pētīt Karabahas karu un publiskot tajā pastrādātos noziegumus. Safarova atbrīvošana ļauj noprast, cik lielu ļaunumu abām Kaukāza tautām nodarījuši vardarbīgie 20 gadu senie notikumi, kas glabā daudz noklusētu noziegumu. Turklāt, kā jau karā, tie lielā skaitā pastrādāti no abām pusēm, bet par to gan šajās valstīs nerunā.
Reiz vaļsirdības uzplūdā no Kalnu Karabahas armēņa dzirdēju stāstu, kā tika aplenkti un iznīcināti azerbaidžāņu lauku ciemati. Neilgu laiku pēc tam jau Baku karā piedalījies azerbaidžānis pastāstīja, kā ņirgājies par sagūstītajiem un nogalinātajiem armēņu karavīriem. Kara noziegumi palikuši nepētīti, un naids abu tautu starpā arī šodien ir pavisam reāls.