Ukrainā vienkārši nav iespējama tāda brutāla spēka lietošana pret citādi domājošajiem publisku akciju laikā, kā pieredzēts Minskā un Maskavā. Tam pretojas lielas ukraiņu sabiedrības daļas pieradums dzīvot plurālistiskā atmosfērā, kas aizvadītajos neatkarības gados ir nostiprinājies. Tas gan nenozīmē, ka valdošā un parlamenta vēlēšanās uzvaru izblēdījusī Reģionu partija arī tā domā. Šī partija, ko vada prezidents Viktors Janukovičs, iecerējusi izveidot savdabīgu postpadomju anklāvu ar oligarhu vadītu ekonomiku, un viņu interesēm neatbilst vārda brīvība.
Daļa sabiedrības ieguvusi izpratni par nepieciešamību veidot Ukrainu kā demokrātisku valsti, un tas lielā mērā noticis valsts rietumu iespaidā. Tā ir valsts daļa, kas ievērojami īsāku laika posmu beidzamo gadsimtu laikā atradusies Krievijas impērijā. Tur dzīvojošie ukraiņi biežāk dodas uz ES, un viņus nenākas pārliecināt par to, ka demokrātiska kārtība ir iespējama un tā labāk kalpo sabiedrības interesēm. Turklāt liela nozīme ir tam, ka Otrā pasaules kara gados un pēc tā Ukrainas rietumos plašus mērogus ieguva ukraiņu cīņa par neatkarību. Toreiz caur ukraiņu sacelšanās rindām izgāja vairāk par 400 tūkstošiem karotāju, kas karoja ar vācu, poļu un padomju okupantiem. Pēc PSRS sabrukuma pastiprinātā uzmanība šīm vēstures lappusēm ir ne tikai ļāvusi likvidēt robus zināšanās par savas nācijas pagātni, bet arī palīdzējusi saprast, kāds ceļš ejams neatkarīgajai Ukrainai. Tas nozīmē, ka prāva daļa ukraiņu krasi negatīvi izturas pret padomju un postpadomju ideoloģiju, pret Kremļa centieniem pamatot savas pretenzijas uz atjaunotu kontroli pār Ukrainu. Nekas tamlīdzīgs nav vērojams ne Baltkrievijā, ne Krievijā, kur tikai nedaudzi nepiekrīt padomju režīma reabilitācijai.
Arī Ukrainas centrā galvaspilsētā Kijevā valda nacionāls noskaņojums - tur vēlēšanās īstu pērienu nopelnīja Reģionu partija, kas beidzamajos gados nodemonstrējusi gatavību soli pa solim atteikties no galvenajiem valstiskās suverenitātes atribūtiem.
Arī Ukrainas vidienē, provinces pilsētās, lauku ciematos daudzviet jūtams drīzāk patriotisks noskaņojums. Tur novadpētniecības muzejos iespējams iegūt adekvātu priekšstatu par notikumiem beidzamā gadsimta laikā. Gan ukraiņu cīņu pret padomju varu pēc 1917. gada oktobra apvērsuma, gan apzināti veikto Ukrainas lauku iznīcināšanu Golodomora laikā 1932., 1933. gadā. Saprotams, austrumdaļā, kas dzīvo valsts varas stingri kontrolētā informatīvā vakuumā, ir daudzējādi atšķirīgs skatījums uz vēstures jautājumiem. Tur dzīvojošie atrodas ukraiņu nacionālajai valstij naidīgas postpadomju propagandas ietekmē, un, kamēr tas saglabāsies, ietekmi valstī varēs saglabāt reģionāļi un viņu satelīti komunisti.