Protams, nē. Vai ir dzirdēti nopietni argumenti, kādēļ būtu nepieciešams ieviest visas tautas vēlētu prezidentu? Arī nē. Jāatzīst, ka ne bez problēmām, ko apliecināja kaut vai tikai slavenais rīkojums nr. 2, taču pirms divdesmit gadiem iedibinātā politiskā sistēma darbojas. Jā, Latvija tiek apsūdzēta neefektīvā korupcijas apkarošanā un citos grēkos, tomēr nevar apgalvot, ka valdošā koalīcija aiz restēm satupinātu sev nevēlamas personas. Vienkārši šāda prakse pie mums nav iedomājama. Tad kāpēc tomēr tiek uzturēta prasība pēc šādi ievēlētas valsts galvas? Vai tāpēc, lai mēģinātu uzlabot un efektīvāku padarītu valsts pārvaldi? Jāšaubās. Drīzāk lai iegūtu varu tie, kas ar citiem līdzekļiem to nespēj. Kaut tikai aptuveni iedomājoties, kā tas varētu darboties, nekāda pozitīvā aina neveidojas - tik vien kā izaugsmi neveicinoša sāncensība starp prezidenta administrāciju un premjerministru.
Vai Latvijā ir kādi šķēršļi ievērot, kā uzvedas šādi ievēlēti prezidenti tepat uz austrumiem? Vai Putina trešais termiņš un Lukašenko centieni valdīt mūžīgi neparāda, kas ir tie bīstamie stūri, ap kuriem metams liels jo liels līkums?
To, protams, nevar prasīt no SC, kas tā vien vēlētos visu nošpikot no austrumu kaimiņiem. Bet lai nu paliek SC.
No šīs partijas vēl daudz ko sagaidīsim, un to pierāda tās līderis Ušakovs, kas Maskavā izteicies par teritoriālas autonomijas izveidošanu Latvijā.
Daudz interesantāk būtu dzirdēt atbildes no Reformu partijas un Visu Latvijai!-TB/LNNK, kas šiem politiskajiem spēkiem liek vēlēties mainīt prezidenta ievēlēšanas kārtību. Nebūs taisnība, ka bez šīs lietas nodarīšanas neko vairs nevar darīt valsts dzīves sakārtošanā.
Tāpat der atcerēties ne tik seno vēsturi. Lai nu kam, bet nacionāļiem vajadzētu būt zināmam, ar ko pirms 72 gadiem beidzās ar visu varu apveltīta prezidenta valdīšana. Un, kaut arī dzīvojam citā laikā, dažas patiesības ir gandrīz vai universālas un darbojas arī pašreiz.