Vai jau no bērnības sapņojāt būt par milici?
Nē, es domāju, ka saistīšos ar sportu, nodarbojos ar akadēmisko airēšanu. Tāpēc arī iestājos sporta akadēmijā.
Un kas tad bija tas klikšķis, ka nonācāt policijas bataljonā?
Nu tas klikšķis bija 1991. gada notikumi. Janvāris, barikādes, OMON kaujinieku uzbrukumi. Pēc tiem uzbrukumiem bija aicinājums Latvijas pilsoņiem stāties pirmajā policijas bataljonā. Toreiz mēs bijām kādi simt trīsdesmit, kas atsaucāmies uz to. Sākumā ideja nebija sasaistīt visu savu dzīvi ar policiju, bet toreiz tas bija vienīgais veids, kā likumīgi iegūt kaut kādus ieročus. Un mēs, trīs bērnības draugi, toreiz nācām ar domu - dodiet mums ieročus, mēs gribam aizstāvēt Latvijas neatkarību. Un mums pateica - ja gribat ieročus, jāstājas policijā. Un tā… kopš tā laika arī paliku policijā.
Detektīvus mīlat lasīt?
Mīlu lasīt un skatīties filmas.
Kurš ir mīļākais varonis?
Nu nebūšu oriģināls, tas pats Šerloks Holmss, Puaro. Krievu laikos skatījos Znatokus.
Kad jums piedāvāja kļūt par ministru, kas bija tās galvenās bažas, izšķiroties par piekrišanu?
Galvenās bažas bija par to, vai es spēšu iekšlietu sistēmu no tā stāvokļa, kādā tā atradās, vērst uz labu - atjaunot darbinieku motivāciju strādāt un vispār sistēmas prestižu kopumā.
Nejautāšu, kas šobrīd ir galvenās galvassāpes, tāpat skaidrs - radari. Pirmām kārtām jūsu politiskais uzstādījums - vai gribat, lai radari paliek uz ielām vai lai atgriežas ceļu policisti?
Politiskais uzstādījums ir - radariem ir jābūt. Tā tomēr ir tehnoloģiju attīstība, un, ņemot vērā, ka šis projekts vispār tika sākts, policija arī ir pārorientējusi savu darbu, pārdalījusi resursus… un tā tomēr ir visu lielāko Eiropas valstu pieredze, ka tie radari ir.
Kāda ir jūsu prioritāte - lauzt līgumu vai tomēr kaut kā panākt, ka tas tiek izpildīts? Jo sākt jaunu iepirkuma procedūru - tas var prasīt daudz laika.
Tieši tā, ja ņemam vērā, ka šis iepirkuma process ilga pusotru gadu un pirmie radari parādījās gandrīz pēc divu gadu ilga procesa… Tas nozīmē - ja visu sākam pa jaunu, mēs tikpat ilgi varam palikt bez radariem. Tāpēc uzstādījums ir pēc iespējas nodrošināt nepārtrauktību. Bet jāatzīst, ka šobrīd tie argumenti, kādus izvirzīja Vitronic Baltica, - nu mēs neredzam, kā viņi līgumu var izpildīt. Tāpēc policija ir paziņojusi par līguma laušanu. Un šis termiņš ir divdesmit astotais septembris.
Tad līdz tam laikam vēl kas var notikt, kas situāciju mainīs?
Protams, tāpēc mēs gājām uz Ministru kabinetu - ja mēs laužam līgumu, tomēr gribam nodrošināt radaru darbības nepārtrauktību, ir vajadzīgs Kabineta mandāts par iepirkumu. Kas, protams, vairs nav Valsts policijas kompetence, tās kompetence ir tikai lauzt šo līgumu. Ministru kabinetā piedalījās Vācijas pārstāvis, un viņš mutiski solīja iesniegt priekšlikumus, kā šo jautājumu varētu noregulēt.
Vai risinājums ir līguma laušana vai tomēr radaru nopirkšana no Vācijas Vitronic?
Nu tas ir viens no scenārijiem, bet mans uzstādījums ir tāds, ka valstij nebūtu jāsedz visi iespējamie zaudējumi… Šajā gadījumā mēs runātu tikai par aktīvu iegādi. Un pašlaik vērtējam, cik tas varētu maksāt un vai tas ir iespējams, gan tehniskā, gan finansiālā puse. Bēdīgākais scenārijs tomēr būtu, ja septembra beigās šī radaru darbība tiktu pārtraukta.
Cik lielā mērā jūsu darbību visā šajā jautājumā ir ietekmējis publikas spiediens - ir taču skaidrs, ka cilvēkiem nepatīk radari?
Nē, es uzskatu, ka mūsu pašreizējo virzību šāds spiediens nav ietekmējis. Ir politiskie lozungi, ir mediju atspoguļojums, un ir līgums. Tā kā es to saņēmu mantojumā, man no tā nosacījumiem jāvadās. Un, protams, viens jautājums ir, ka radari vienkārši nepatīk, bet otrs - kurš tad pelna, un kāpēc privātais. Bet tā tas toreiz tika pieņemts.
Kāda kopumā pašlaik ir noziedzības situācija Latvijā?
Nu kopumā, ja skatāmies pagājušo gadu un šo gadu, noziedzības līmenis nemainās. Kā negatīva tendence jāatzīmē tas, ka pieaugušas ir sadzīves slepkavības. Bet tas ir lielā mērā saistīts ar sociālo situāciju. Pozitīvi ir tas, ka ir mazinājušās laupīšanas, ir mazinājušies šaujamieroču lietojamības gadījumi. Lielāko sadaļu tomēr sastāda sīkās zādzības.
Kā jūs atbildētu uz jautājumu - vai Latvijā ir organizētā noziedzība?
(Smejas.) Jā, nu šis jautājums jau ir ticis visādi apspēlēts. Es teiktu tā - Latvijā ir atsevišķas organizētas noziedzīgas grupas. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir ļoti pateicīgs kaimiņu noziedzīgo grupu interesēm, izmantojot Latviju kā tranzītvalsti narkotikām, kontrabandai, un ir vietējās grupas, kas viņiem palīdz.
Tātad tādas mafijas klasiskā izpratnē.
Nē, nē, tādu manā izpratnē Latvijā nav.
Viens no organizētās noziedzības rūpaliem parasti ir arī prostitūcija. Kā jums patīk idejas par šī pakalpojuma pircēju sodīšanu?
Mūsu nostāja ir tāda, ka argumenti ir nepietiekami, lai mēs sodītu šī pakalpojuma pircējus, jo Iekšlietu ministrija uzskata, ka tādā gadījumā viss aizies pagrīdē un vardarbība šajā sfērā var tikai pieaugt. Bet principā es neesmu pret stingrākiem ierobežojumiem, jo nekāds labais rūpals tas nav.
Kāda šobrīd ir situācija ar tā saukto legālo narkotiku jautājumu?
Jā, nu šīs sintētiskās narkotikas ieņem aizvien lielāku narkotiku tirgus daļu. Bet mēs esam spēruši noteiktus soļus, trīsdesmit trīs jaunas vielas ir iekļautas aizliegto vielu sarakstā. Tāpat esam saņēmuši pusmiljonu lielu finansējumu un esam iegādājušies jaunus gāzes analizatorus, kas nepieciešami šo vielu identificēšanai, kā arī nepieciešamos reaģentus.
(Visu interviju lasiet 3.septembra laikrakstā Diena)