Tas ir būtiski, ka šis jaunais plānošanas posms 2014.-2020. gadam nesākas tukšā vietā - mums jau ir izstrādāta Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, ir dažādi mazāka mēroga nākotnes attīstības plāni. Tāpat mums ir pieredze par kļūdām iepriekšējā Nacionālās attīstības plāna izstrādē. Piemēram, atziņa, ka ar prioritāšu noteikšanu vien nepietiek. Neietverot plānā arī konkrētus rīcības uzdevumus un neizveidojot sasaisti ar budžetu (gan ES struktūrfondu, gan nacionālo), tas diemžēl var kļūt tikai par lozungu politiķiem. Pozitīvi ir tas, ka NAP izstrāde ir nodota tiešā premjera atbildības jomā, kas nozīmē, ka šajā procesā panāktās vienošanās var nepalikt deklaratīvas, bet kļūt konstruktīvas un nozīmēt reālu ES līdzekļu novirzīšanu jomās, par kurām šīs vienošanās tiks panāktas.
Izstrādājot jauno attīstības plānu, domāju, atklāsies pilsētu kā attīstības dzinējspēka vadošā loma - tie ir deviņi lielākie, nacionālās attīstības centri, ko pārstāv LLPA, un 21 reģionālās nozīmes centri, kas pārsvarā ir bijušie rajonu centri, un vēl dažas pilsētas, kuras nav bijušie rajonu centri, bet kuru attīstības līmenis ir vērā ņemams. ES fondu plānošanā iezīmējas starptautiskas nozīmes, Baltijas valstu nozīmes un reģionālas nozīmes projekti. Latvijas pilsētu attīstības projektiem būtu jāierakstās šādā nākotnes attīstības kontekstā, kurš vairs neiziet tikai no Latvijas līmeņa, bet iekļaujas kopīgā ES attīstības kontekstā.
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas biedriem izbraukuma sēdē Liepājā tiekoties ar Ministru prezidentu, V. Dombrovskis minēja septiņas prioritārās jomas, kas būtu atbalstāmas ES fondu 2014.-2020. gada plānošanas periodā. Starp prioritārajām jomām varētu tikt iekļauta arī uzņēmējdarbība un pilsētvide, kas būtu nozīmīgs solis pilsētu mērķtiecīgai un strukturētai attīstībai, un LLPA šādu pieeju atbalsta. Tomēr, iespējams, vajadzētu iet soli tālāk un blakus prioritārajām jomām kā līdzvērtīgu principu noteikt teritoriālo pieeju ES fondu plānošanai Latvijā 2014.-2020. gadā.
Pašlaik 30 pilsētas ar to apkārtējo teritoriju veido dabisku Latvijas attīstības centru tīklu, kas sekmē valsts attīstības līdzsvarotību. Tieši pilsētās koncentrējas nepieciešamie priekšnosacījumi jaunu darba vietu radīšanai un plašāka pakalpojumu klāsta nodrošināšanai arī lauku teritoriju iedzīvotājiem. Ja ES fondu plānošanā vadīsies tikai pēc prioritāro jomu principa un neņems vērā teritoriālo principu, var gadīties, ka ES projekti tuvākajā nākotnē pārsvarā tiks attīstīti tikai tajā 60 kilometru lokā ap Rīgu, kurā šodien koncentrējas Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskā pamatmasa, kas vēl vairāk palielinās reģionālo nelīdzsvarotību nākotnē, jo projektu attīstītāji labprātāk izvēlēsies reģionu ar lielāku iedzīvotāju blīvumu.
Ja mēs neatsakāmies no līdzsvarotas Latvijas attīstības ideāla, kas ir tikusi uzsvērta vienmēr iepriekšējos gados, mums jānosaka teritoriālais princips kā viens no ES fondu plānošanas principiem 2014.-2020. gadam blakus prioritārajām jomām pēc nozaru principa. Attīstības centriem ir jābūt pietiekami lieliem. Un tādas noteikti ir deviņas lielās Latvijas pilsētas, bet nekādā gadījumā nav jānoniecina arī bijušie rajonu centri un citas pilsētas.
Vairākās vietās Latvijā veidojas pilsētu alianses, kur divas tuvu stāvošas pilsētas kopā veido pietiekamu kopējo masu, lai izveidotu kopēju attīstības centru, kuram piesaistās arī tuvējo lauku pašvaldības. Spilgts starptautisks piemērs Vidzemē ir Valka - Valga (Igaunija), kur būtiski ir saskaņoti ieguldījumi pārrobežu projektos, kas stiprina ne tikai pilsētu, bet arī divu valstu sadarbību. Ieguvēji ir tieši iedzīvotāji, arī investori. Manuprāt, līdz šim maz izmantots pilsētu sadarbības tīkla modelis ir tuvu stāvošās Valmiera un Cēsis, kas ir gan atsevišķi spēcīgi attīstības centri, gan kopā veido Valmieras - Cēsu pilsētu asi, kas ir nozīmīgs un līdz galam nenovērtēts attīstības fenomens Latvijā. Pēc pasaules prakses šādas tīkla pilsētas veido lielāku ekonomiku nekā atsevišķu pilsētu summa. Sadarbībā balstīta attīstības stratēģija ļauj kopīgi savienot resursus. Tas ir mūsu potenciāls nākotnei, tāpēc plānošanas procesā ir svarīga mērķtiecīga līdzekļu ieplānošana. Līdzšinējā pieredze apliecina, ka ministrijas ar savu vertikālo redzējumu to neīsteno pietiekami efektīgi.
Ko darīt, lai Latvijas lauki neizmirtu? Agrārajām tehnoloģijām attīstoties, lauksaimniecībā nodarbināto skaits nekad vairs nebūs tāds, kāds bija agrāk. Nedzīvosim ilūzijās, ka to pilnībā spēs kompensēt lauku tūrisms vai bioloģiskā lauksaimniecība. Tāpēc koncentrēts valsts atbalsts pilsētām ir līdzeklis pret to, lai neizmirtu lauki, ja paralēli tiek nodrošināta transporta infrastruktūra, kas pagastu iedzīvotājiem ļauj nokļūt darbā vai biznesa darīšanās attīstības centros, kas veidojas pilsētās vai tiešā to tuvumā. Šajā jomā būtu jādomā par līdzekļu palielināšanu, nevis samazināšanu, jo tie ir Latvijas attīstībā un demogrāfijā investēti līdzekļi.
Galvenais uzdevums, lai glābtu Latvijas laukus no tālākas depopulācijas, jaunākajai iedzīvotāju daļai izvēloties turpmāko dzīvi labākajā gadījumā Rīgā vai Pierīgā, bet sliktākajā - ārpus mūsu valsts robežām, ir pievilcīgas pilsētvides izveidošana lielākajos attīstības centros visā Latvijā. Gan iedzīvotājiem, gan iespējamajiem investoriem, kuriem vietas izvēlē ir svarīga laba esošā infrastruktūra un izglītoti, strādāt griboši cilvēki jaunajām darba vietām. Šim principam ir jāparādās kā nozīmīgai Nacionālā plāna attīstības daļai arī attiecībā uz ES fondu plānošanu 2014.-2020. gadā.