Caur šo svētku liturģisko svinēšanu šie senie notikumi tiek aktualizēti, jeb darīti klātesoši mūsdienu cilvēkam. Kristīgā cilvēka Lieldienas paiet dievnamā, kur arī notiek šo svarīgo notikumu svinēšana, par Lieldienu svinēšanas kristīgajām tradīcijām stāsta priesteris Ilmārs Tolstovs.
Lielās Ceturtdienas rītā visās bīskapiju katedrālēs priesteri svin kopīgu svēto Misi ar savu bīskapu, atceroties priesterības sakramenta iedibināšanas dienu un norādot vienotību, kāda pastāv starp katru priesteri un savu bīskapu. Šajā dienā priesteri atjaunos savus solījumus, kurus tie deva kļūstot par priesteriem. Dievkalpojuma laikā bīskaps svētīs eļļas, kuras tiks lietotas kristībās un dodoties pie slimniekiem. Vakarā draudzēs pieminēs Kristus pēdējās vakariņas ar svētās Mises svinībām, kuras laikā priesteris mazgās kājas 12 draudzes vīriešiem, simboliski norādot uz Kristu, kurš vēlas kalpot katram no mums. Sākot ar šo dievkalpojumu draudzēs apklusīs ērģeles un citi mūzikas instrumenti, neskanēs zvani un no altāriem tiks noņemts jebkāds greznojums.
Lielā Piektdiena un Lielā Sestdiena ir dienas, kad visā Baznīcā netiek svinēta svētā Mise, bet notiek Kristus Krusta pagodināšana. Daudzās pilsētās Lielajā Piektdienā kristieši pa ielām un laukumiem ies Krustaceļa procesijās, bet dievnamos tiks lasīti Bībeles lasījumi par Kristus nāvi pie krusta un atdots gods Kristus krustam. Līdz pat Lieldienām dievnamos ticīgie lūgsies pie improvizētiem Kristus kapa tēlojumiem un pārdomās Jēzus nāvi.
Kristus Augšāmcelšanās svinības iesāksies jau sestdienas vēlā vakara stundā, kad tumšajās baznīcās ienāks priesteris, turot rokās Lieldienu sveci, kā Kristus, kurš ir augšāmcēlies, simbolu. Ar to pašu brīdi viss dievnams pielīs ar sveču liesmiņām un dievnamā tiks iedegts apgaismojums. Svētās Mises laikā lasīs lasījumus par Jēzus Augšāmcelšanos un dziedājuma - "Gods Dievam augstumos" laikā skanēs visi dievnama zvani. Dievkalpojuma laikā parasti tiek svētīts ūdens un atjaunoti kristības solījumi, dzīvot kristieša cienīgu dzīvi un apliecināt savu ticību ar darbiem.
Svētdienas rīta dievkalpojums iesākas ar svinīgu procesiju apkārt baznīcai, kas simbolizē ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Jēzus, augšāmceļoties no kapa. Līdz pat Vasarsvētkiem, 50 dienu ilgā laika posmā, Baznīca turpina līksmoties par Kristus augšāmcelšanos, līksmi dziedot "Alleluja, Viņš ir Augšāmcēlies!"
Pielikums:
Kādi tad ir pierādījumi tam, ka Kristus ir augšāmcēlies?
1. Tukšais kaps.
Jau apustulis Pāvils 56.gadā korintiešiem raksta: "Vispirms es jums mācīju to, ko pats saņēmu: ka Kristus ir saskaņā ar Rakstiem miris par mūsu grēkiem, ka ir apbedīts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies, ka trešajā dienā parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit." (1 Kor 15,3-5)
Kaps ir tukšs, Jēzus kapā nav. (Lk 24,5-6) Pats par sevi tas nav Jēzus augšāmcelšanās pierādījums, bet tā ir būtiska zīme un tas ir pirmais solis uz augšamcelšanās atzīšanu.
2.Augšāmceltā parādīšanās.
"Tieši sievietes bija pirmās, kas apustuļiem pavēstīja par Kristus augšāmcelšanos (sal. Mt 28, 9-10; Jņ 20, 11-18). Mācekļiem redzot sava Mācītāja ciešanas un nāvi uz krusta, ko Viņš jau bija pasludinājis jau iepriekš, mācekļu ticība tika pakļauta radikālam pārbaudījumam (sal. Lk 22,31-32). Jēzus ciešanu izraisītais trieciens bija tik liels, ka mācekļi uzreiz neticēja augšāmcelšanās vēstij. Evaņģēliji mums nerāda kopienu, kuru pārņēmusi mistiska sajūsma, bet gan nomāktus (Lk 24,17) un izbijušos (Jņ 20,19) mācekļus. Lieldienu vakarā parādoties tiem vienpadsmit, Jēzus "norāja viņu neticīgumu un sirds ietiepību, ka viņi nebija ticējuši tiem, kuri redzēja Viņu augšāmcēlušos" (Mk 16,14)" (KBK 644).
3.Augšāmcēlies Jēzus.
Kristus augšamcelšanās nebija atgriešanās zemes dzīvē, kā tas notika pirms Lieldienām, kad Viņš augšamcēla Jaira meitiņu, Nainas jaunekli, Lāzaru. Pēc kāda laika viņiem atkal bija jāmirst. Kristus augšāmcelšanās ir būtiski atšķirīga. Savā augšāmceltajā miesā Viņš no nāves stāvokļa pāriet jaunā dzīvē, kura ir ārpus laika un telpas.